Sociālās psiholoģijas vēsturiskā attīstība

3. Sociālās psiholoģijas skolas
Čikāgas skola
Pēc Mīda nāves 1931. gadā, darbu Čikāgas universitātē pārņēma viņa students Herberts Blumers (Herbert Blume, 1900-1987), kurš pēc kārtas publicēja Mīda lekciju piezīmes un materiālus. Blumera interacionālisms uzsver mūžam mainīgo būtību un tās provizorisko lomu sociālajā mijiedarbībā (t.i., patība ir tikai viens objekts starp daudziem objektiem, kas var ietekmēt cilvēka uzvedību situācijā). Līdz ar to Blumers uzskatīja, ka sociālā mijiedarbība lielā mērā ir neprognozējama, un sabiedrība ir tik rūpīgi līdzsvarota, bezgalīgi mainīga un līdz ar to pilna ar pārmaiņu iespējām. Kā tādu Blumers aizstāvēja pētāmās metodikas un indukcijas teoriju veidošanu kā līdzekli, lai panāktu mutisku izpratni par sociālo dzīvi.
Aiovas skola
Alternatīvu skatījumu uz Mīda interacionālismu izstrādāja Manfords Kūns (Manford H. Kuhn, 1911–1963), kurš mācīja Aiovas Valsts universitātē no 1946. gada līdz pat viņa nāvei 1963. gadā. Salīdzinot ar Blumeru, Kūns saskatīja daudz lielāku noturību patībā, argumentējot, ka cilvēkiem ir galvenais “es” (t.i., stabilas nozīmes kopums attiecībā pret sevi), kas radies no viņu ieņemtajām sociālajām lomām. Kūns uzskata, ka galvenais ir cilvēks: katrs cilvēks pārdzīvo sociālo realitāti un izvēlas rīcību atbilstoši savai galvenajai patībai dažādās situācijās. …