Kas ir sociālā ģeogrāfija?
Sociālā ģeogrāfija pievērš uzmanību veidiem, kā veidojas sociālās attiecības, sociālās identitātes un sociālās nevienlīdzības, to telpiskās izpausmes un telpas lomai to veidošanā. Tā liek īpašu uzsvaru uz labklājības jautājumiem, kas ietekmē cilvēku dzīvi un cenšas parādīt varas formas, kas noved pie sociālās nevienlīdzības un apspiestības.
Kaut gan tradicionāli cilvēka ģeogrāfiju studē ņemot vērā sociālās ģeogrāfijas, ekonomiskās ģeogrāfijas, politiskās ģeogrāfijas un kultūrģeogrāfijas sfēras, nepastāv skaidra nodalījuma starp šīm četrām jomām. Arvien vairāk katras sfēras problemātika šķērso mākslīgās robežas, kuras akadēmiķi ir novilkuši pagātnē. Galu galā, ģeogrāfija ir burtiski ‘zemi-aprakstoša’, holistiska disciplīna, kas ņem vērā visus procesus, kas ietekmē noteiktas cilvēku apdzīvotās vides. Tomēr daudzi apgalvo to, ka joprojām ir lietderīgi saglabāt apakšnozares, „lai identificētu noteiktu fokusu intelektuālām studijām un analīzei” (Hamnets., 1996: 3). Mainīgās intereses ģeogrāfijā un citās sociālajās zinātnēs nozīmē, ka katra joma nepārtraukti attīstās, un laika gaitā saņem vairāk vai mazāk ģeogrāfu uzmanības.
Sociālā ģeogrāfija pirms 1980-tajiem gadiem.
1960-tajos un 1970-tajos gados sociālā ģeogrāfija bija plaukstoša cilvēka ģeogrāfijas nozare. Tā fokusējās uz sociālās labklājības un nevienlīdzības telpiskajiem modeļiem, kurus spēja identificēt jaunās kartēšanas un statistiskās analīzes tehnoloģijas. Būdamas saistībā ar radikāliem skatījumiem, kas radās tajā laikā, daudzi sociālie ģeogrāfi pieņēma strukturālas pieejas (kas fokusējās uz sociālu varu), lai izskaidrotu šīs nevienlīdzības. Galvenokārt urbānā literatūra fokusējās uz tādiem jautājumiem, kā kopiena, noziedzība, dzīvojamā apbūve, segregācija un nabadzība.
1980-tajos gados šīs tradicionālās interešu jomas tika ietekmētas, pirmkārt, ar jauniem skatījumiem un telpas lomas novērtēšanu, otrkārt, attiecībās sabiedrībā strauji attīstot dzimuma lomu citās sociālajās zinātnēs. Kopš tā laika arī citas nevienlīdzības formas ir kļuvušas par būtiskiem intereses objektiem – īpaši tās, kas saistītas ar seksualitāti, invaliditāti un vecumu – un kultūras pagrieziens ir novirzījis uzmanību no tradicionālajām interesēm par pilsētas sociāltelpisko nevienlīdzību.
1960-to gadu vidū Ray Pahl definēja sociālo ģeogrāfiju, kā saistītu ar „sociālo grupu un sociālo pazīmju teorētisko novietojumu, bieži pilsētas vidē.” Viņa uzsvars uz novietojuma teoriju tipiski raksturoja toreizējo telpiskās zinātnes dominanci, tāpat kā viņa īpašo urbāno uzsvaru. Patiesībā sociālās ģeogrāfijas intelektuālās saknes sniedzas daudz dziļāk un ir sarežģītākas. Piemēram, 19. gs. franču tradīcija la geographie humaine ir svarīgs priekštecis jaunākajām sociālās ģeogrāfijas tendencēm, īpaši tās humānistiskākie aspekti. Sociālās ģeogrāfijas radikālos precendentus pārstāv Peter Kropotkin (1842-1921) un Elisee Reclus (1830-1905) (anarhisms). Beidzoties otrajam pasaules karam, Gilbert un Steel (1945) par sociālās ģeogrāfijas arvien esošo klātbūtni koloniālajās studijās droši apgalvoja, ka sociālās ģeogrāfijas intelektuālais vēstījums reti kad ir bijis atrauts no plašāka politiskā konteksta.
Uzmanība tieši sociālajai ģeogrāfijai, kā atsevišķai studiju nozarei pēdējos gados ir izkliedējusies, jo ietekmīgāks ir kļuvis Kultūras Studiju priekšmets, un šo situāciju nereti dēvē kā „kultūrpagriezienu”. Izceltās atkāpes pasvītro to, kāda „sociālā un kultūrģeogrāfija” bija pirms 1980. gada, un kāda bija kultūras pagrieziena ietekme. Šodien „sociālā un kultūrģeogrāfija” bieži tiek skatītas kā vienota joma. „Kultūrpagrieziena” stiprinošā ietekme ir apsveicama, tomēr tā mazāk vēlamā ietekme ir dažu sociālās ģeogrāfijas centrālo problēmu aizēnošana.
Kultūras pagrieziens un diskusijas.
…
