Pirmo reizi par tām runā 1601. gadā karaliene Elizabete Anglijā. Iedzīvotājiem jāpiešķir nauda, lai nodrošinātu viņu labklājību, vispirms caur reliģiskajām institūcijām pārbaudot šo cilvēku materiālo stāvokli. Ar laiku to vairs nebija iespējams kontrolēt, tādēļ pabalstus samazināja līdz niecīgām summām. 18. gs sākumā Bismarks ieviesa brīvprātīgo personu apdrošināšanu. Viņš arī ieviesa pensionēšanās vecumu 62 gadus, lai neviens nenodzīvotu līdz tam. Ar apdrošināšanu nodarbojās arodbiedrības. 20. gs sākumā veidojās privātās apdrošināšanas kompānijas.
Mūsdienu drošības sistēmas sastāv no
Tirgus ekonomikas modeļa – piedalās pats iedzīvotājs;
Padomju modelis – visu nodrošina valsts.
Soc. garantijas – soc. nozīmīgo labumu un pakalpojumu garantēšana visiem iedzīvotājiem.
1995. gada likums par soc. drošību nosaka šādas soc. garantijas:
1)Tiesības uz savas izglītības individuālu atbalstīšanu, ja personai nav pašai pieejami nepieciešamie līdzekļi.
2)Personām, kuras strādā vai vēlas strādāt algotu darbu, ir tiesības uz bezmaksas konsultāciju izvēloties darbu vai profesiju, individuālo atbalstu profesionālās izglītības turpināšanā, palīdzību piemērotas darba vietas atrašanā un materiālo nodrošinājumu bezdarba vai darba devēja maksātnespējas gadījumā. Šo palīdzību sniedz nodarbinātības aģentūra. …