Daudzi no mums dzīvo pilsētās, kur viegli piemirst, ka dabā vis notiek mijiedarbībā, veidojot noslēgtus lokus. Paņēmuši naudu no bankas automāta, mēs ejam uz veikalu nopirkt pārtiku, un vēlāk atbrīvojamies no atkritumiem, vai nu novietojot tos ieliņā aiz mājas, vai noskalojot tualetē. Lielo pilsētu dzīve izjauc dabiskos vielas ciklus un liek piemirst mūsu ciešo saikni ar dabu.
Neraugoties uz to atsvešinātību, mēs ne tikai esam saistīti ar dabu – mēs esam daba. Ēdot, dzerot un elpojot mēs nepārtraukti pārmijam ar vidi enerģiju un vielu. Cilvēka ķermenis pastāvīgi nolietojas un atjaunojas – patiesībā aptuveni gada laikā mēs nomainām visas molekulas savā ķermenī. Atomi, no kuriem esam veidoti, jau ir bijuši daudzu citu dzīvu būtņu sastāvdaļas.
Daba apmierina mūsu izdzīvošanas pamatprasības. Mums nepieciešama enerģija, lai sasildītos un pārvietotos, koksne mājokļu būvei un papīra izstrādājumiem un barojoša pārtika un tīrs ūdens veselīgam uzturam. Ar fotosintēzes palīdzību zaļie augi pārvērš Saules gaismu, oglekļa dioksīdu, barības vielas un ūdeni ķīmiskā enerģijā, un visām barošanās ķēdēm, uz kurām balstās dzīvnieku izdzīvošana, pamatā ir šis augu materiāls. Daba arī absorbē mūsu atkritumus un gādā par mūsu dzīvības uzturēšanu, nodrošinot klimata stabilitāti un aizsardzību pret ultravioleto starojumu. Visbeidzot, pati dabas pārpilnība un skaistums cilvēkam ir prieka un iedvesmas avots. Tā kā vairums cilvēku dzīvo pilsētās un patērē preces, kas importētas no visas pasaules, mēs sliecamies dabu uztvert vienkārši kā derīgo produktu krājumu vai vietu atpūtai, nevis kā mūsu dzīves un labklājības pirmavotu.
Ja vēlamies ilgtspējīgu dzīvi, jāraugās, lai mēs neizlietotu izdzīvošanai nepieciešamos dabas produktus un procesus ātrāk, nekā tie var atjaunoties, un neizmestu atkritumus vairāk, nekā tie paspēj absorbēties. …
