1. Sociālā darba teoriju veidošanās priekšnosacījumi, teoriju iedalījums un veidi.
Kad tiek diskutēts par jaunās prakses teorijām ir jāvadās pēc 8 kritērijiem :
1) idejas patiešām ir jaunas un nav pārveidotas no iepriekšējām zināšanām, pielietojot tikai jaunu terminoloģiju;
2)lai idejas dod jaunas atklāsmes nozīmīgas indivīda sociālās dzīves aspektos, klientu grupās vai vides sociālo sistēmu aspektos (es, man, starppersonu attiecības, mezo - institucionālais);
3)vai sistēma par kuru runā teorija ir noteikta kā profesijai svarīga un pielietojama;
4)vai jaunā ideja tiek atbalstīta ar empīriski testētām zināšanām;
5)vai intervence, kas parādās teorijās ir ētiska;
6)intervenci un konceptus var apgūt, izprast, kā arī pielietot kā profesijas svarīgus komponentus;
7)lai konkrētas sistēmas adresāts ir plaši pielietojams praksē un tas nozīmē, ka teorētiski ir jāpamato pielietojums šajā sistēmā;
8)teorija ir akceptēta konkrētā profesijā.
Soc. darba teoriju rašanās ir saistīta ar:
1) apkārtējo lietu, procesu, parādību sakārtošanu ( sociālajam darbam vēsturiski attīstoties radās nepieciešamība atbildēt uz dažādiem jautājumiem, kas saistīti ar sociālo problēmu veidošanās indivīda, grupas un kopienas līmenī);
2) nepieciešams pievērsties cilvēku uzvedību veidojošo faktoru analīzei (klients);
3) bija nepieciešamība izprast sociālo problēmu veidošanos konkrētā sociālā situācijā;
4) vēlme uzlabot sociālos pakalpojumus un to kvalitāti (pilnveido, piemēram, dienas centrs);
5) teorijas saturu vērtību modeļus, kas ietekme soc. darbinieka un klienta attiecības;
Sociālā darba teoriju iedalījums no vēsturiskā skatījuma:
1) pamata teorijas: a) aprakstošās – apraksta, kas notiek mums apkārt; b) izskaidrošās – kāpēc tā tas notiek;
2) pakārtotas: a) palīdzošās – palīdz kaut ko paredzēt, sagaidīt; b) iejaukšanās jeb intervences – ar kuru palīdzību kaut ko maina, piemēram, kognitīvi-biheiviorālā.
Teoriju veidi:
1) individuāli orientētas teorijas (kognitīvi-biheiviorālā, problēmu orientēta, uz klientu centrēta, krīzes teorija);
2) uz institūcijām vērstās teorijas (funkcionālisma, strukturālā, soc. attīstības, radikālā);
3) teorijas, kas pēta līdzsvaru starp indivīdu un institūciju (sistēmteorija, uz mērķi centrēta, ekoloģiskā teorija). …
