Radniecība ir antropoloģijas pētniecības virziens, kas pēta radniecību kā sociālās organizācijas pamatprincipu.
Ēriksens raksta par seksuālās attiecību aizliegumu starp personām, kuras ir radniecīgi tuvas – starp tēvu un bērnu, māti un bērnu, vai starp māsu un brāli. Šādas seksuālas attiecības tiek dēvētas par asinsgrēku jeb incesta tabu, jo daudzās sabiedrībās šādas attiecības ir aizliegtas, taču sankcijas šādu attiecību gadījumā nav universāli stipras.
Piemēram, agrāk starp aristokrātiem starp paralēlo māsīcu un brālēnu (paralēlo radniecību nosaka laulības) laulības nozīmēja titula un mantas nosargāšanu un ilgtspējības nodrošināšanu.
Radniecība attiecas vairāk uz sabiedrības reprodukciju un kultūras vērtību un zināšanu transmisiju starp paaudzēm. Arī šie aspektus Ēriksens uzsver par svarīgiem. Radniecība ir svarīga politikas un organizāciju ikdienas attiecībās. Daudzās sabiedrībās cilvēkam nepieciešams atbalsts no abām parādībām – asinsradniecības un no likuma kārtībā izveidotās – laulības saitēm, kas kalpo par iedarbīgu instrumentu karjeras nodrošināšanai.…