16. gs. Daugavas krastmalā Rīga bija nostiprināta ar koka pāļiem.Dažās vietās bija ierīkotas pieejas upei, ko izmantoja zirgu dzirdināšanai un arī kā piestātnes. Pie vienas no šādām piestātnēm zem jumtiņa jau kopš seniem laikiem stāvēja koka tēls- vīrs ar bērnu uz pleca un arī rokā.
Koka tēlu dēvēja par Lielo Kristapu. Leģenda stāsta, ka Lielais Kristaps bijis vienkāršs pārcēlājs.Cilvēki ticēja, ka viņš pasargā no nelaimēm un ūdens.
Šodien kā atgādinājums par senās Rīgas ievērojamo pieminekli Lielo Kristapu ir neliela Mārtiņa Zaura darināta koka skuptūriņa. Ik gadu piešķir to kā balvu par labāko latviešu kinofilmu.Lielā Kristapa pirmatnējā – Rīgas krāvēju, nesēju un pārcēlāju amata patrona - loma pārtapusi kino aizbildnī. Bet pats Lielais Kristaps pēc gara mūža kopš 1926. gada kā Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja eksponāts pašķiebtu galvu un labsirdīgu, vēlīgu smaidu sagaida apmeklētājus. Vienā rokā milzim gara kārts, ar ko, pārbrienot Daugavu, mērīt upes dziļumu, otrā tas kādreiz turējis laternu. Krokotais, brīvi krītošais krekls ir tam laikam neparasts tērps, acīmredzot pielāgots bridēja darbam. Josta noderējusi arī naudas maka piekāršanai, bet krelles ar krustu uz krūtīm apliecina piederību kristiānismam. Tāds izskatījās Lielais Kristaps, milzis vārtu priekšā, šīs viduslaiku pilsētas otrā pazīme, kuras nosaukšana apliecināja, ka ceļojošais amata zellis (vanderzellis) tiešām nācis no Rīgas.
…
