Latviešu tautai, kas 700 gadus atradās svešzemju iebrucēju jūgā, savas rakstītās literatūras nebija līdz 19.gadsimta vidum, tāpēc par galvenajiem mūsu tautas pagātnes lieciniekiem ir uzskatāmi folkloras, etnogrāfijas, arheoloģijas materiāli, kas palīdz labāk iepazīt tautas dzīvi, atklāt apmācības un audzināšanas saturu.
Latgaliešu, tāpat kā latviešu, pedagoģiskās domas pirmsākumi meklējami folklorā. Zemnieku dzīves laikā uzkrātās atziņas par audzināšanas mērķiem un līdzekļiem veido savdabīgu pedagoģiju. Tās pamatā ir pašas tautas ētiski estētiskai ideāls, uzskats, ka darbs ir galvenā dzīves vērtība, kā arī skaistuma un tikuma mērs. Savdabīga darba prasmju apguves skola ir vakarēšana, kurā bērnus iesaista jau no mazotnes, tā attīstot arī muzicēšanas un dziedāšanas prasmi.
Vācu iebrucēji nomāc mūsu tautu dzimtbūšanas jūgā, līdz ar to aizkavē tās kultūras attīstību un uzspiež reliģisku ideoloģiju ar tās dogmām un daudzveidīgajiem aizspriedumiem.
Baznīca ir feodālisma ideoloģijas pamats un būdama viena no lieliem zemju īpašniekiem, cenšas savas bagātības palielināt, izveidojot baznīcu skolas, lai sagatavotu tai kalpotājus, kas vietējos iedzīvotājus pievērstu katolicismam un sekmētu savu interešu piepildījumu.…