Es pievērsu lielāku uzmanību vienam skolēnam, Jānim.
Jānis nevēlas apmeklēt skolu, bet dara to, jo citas iespējas patreiz nav. Vecāki interesējas par mācībām, bet to izrāda tikai aiz tādas kā baiļu sajūtas, neliekas ka tā īsti saprot, ka bērnam ir problēmas. Zīmēt bērns māk un var, bet nevēlas, jo neuzskata ka to vajadzētu. Zīmē visu melnu un drūmu. Nav dzīvesprieka zīmējumos. Jau pirmā reizē pamaniju, ka zēns ir iekšēji skumjš un sagrauzsts. Redzu, ka ģimenē ir vardarbība, jo nav paklausības. Zēns vairs neciena apkārtējos, un ar katru reizi paliek arvien agresīvāks un neiecietīgāks.
Esmu ar bērnu runājusi, bērns kautrējas un nevēlas ne par ko runāt, bet bija ļoti priecīgs, ka esmu paslavējusi viņa zīmējumu, likās, ka bērns ir atvēries. Līdz nākamajai reizei, kad atkal negācija no viņa puses, jo ir sastrādājis citur problēmas. Patreiz mēģinu rast risinājumu, kā lai bērns tomēr nostātos uz īstā ceļa un vēlētos ko savā dzīvē iegūt, bet neredzu risinājumu, kā tikai runāt un runāt par to, kas sāp.
…