Skaņu izrunas traucējumi, cēloņi, raksturs, pārbaude, korekcijas diferencēšanas etapi.
Skaņu izrunas traucējumi ir ilgstoša, noturīga, literārās valodas normai neatbilstoša skaņu izruna, ko izraisa specifiski faktori un ko pilnīgi vai daļēji novērš koriģējoši attīstošā logopēdiskā darbība.
Minētos traucējumus veicina – fiziskās[ bioloģiskās dzirdes pazemināšanās, artikulācijas aparāta uzbūves anatomiskie defekti, artikulācijas aparāta mazkustīgums, to ierobežotā funkcionēšana, fonemātiskās uztveres mazattīstība, nepietiekam uzmanības pievēršana bērna izrunai.Valodas apguves iespēja kļūst atkarīga no laika, kad vājdzirdība iestājas; no tās smaguma pakāpes un audzināšanas nosacījumiem, kuros bērns atrodas. Pavājinoties dzirdei, rodas skaņu diferencēšanās grūtības [ balsīgo un nebalsīgo līdzskaņu jaukšana, svelpeņu un šņāceņu aizstāšana, vārdu galotņu nesaklausīšana.
Skaņu izrunas traucējumiem nav pieskaitāmas īpatnības, kuras nosaka dialekts, nepilnīgi apgūta valoda[ārzemnieciskais akcents],bērna runas vecumīpatnības, kuru cēlonis ir runas aparāta funkcionālais mazbriedums.