• Remarka. „Piepeši atveras Elīnes istabas durvis un tajās stāv Elīne. Plaši izplestām acīm, kā mēnessērdzīga, līdzīga apjukušam putnam, naktkskreklā, izspūrušiem matiem un klibu kāju, kad sāk spert soļus”.
• Olafs: „Pēdējā laikā es sapņos redzu kalnus..Tādus blāvi zilus, it kā miglā. Bet citreiz atkal spožus un krāsainus saules rietā...[..] Un esmu gatavs tajos kāpt. Gluži viens, un neviens striķa gabaliņš man nav līdzi, pat kājas basas. [..] Bet zinu arī, ka tas būs mans pirmais un pēdējais kāpums. Ka dzīvs vairs neatgriezīšos. Un es tur stāvu un domāju – var jau arī nekāpt, neviens taču nespiež. Bet tomēr zinu, ka kāpšu, un zinu, ka tā būs beidzamā reize. [..] Un es skatos un zinu – redz, kāpēc tas bija mans pirmais un pēdējais kāpiens. Lai es redzētu un saprastu...”
• Olafs: „Kad es domāju par to savu sapni...Tur es jūtu, ka stāvu tādas kā izvēles priekšā, es redzu, ka man dota iespēja un tikai es viens varu izlemt, ko darīt. Es saprotu, ka notiek kaut kas īsts un nozīmīgs.”
• Olafs: „Es sapnī lidoju, bet bez spārniem, tikai vicināju rokas...Sākumā bija labi, bet tad es kritu no liela augstuma un koki ar visiem zariem skrēja man tieši sejā...”
• Elīne: „Es piepeši pamodos...Sāku domāt...Varbūt tas viss bija tikai sapnis? Tavi vārdi un tas, ka mēs rīt aiziesim! Varbūt tevis te nemaz nav!”
…