Sirdsapziņa pārstāv spēju kompleksu, kura skaitā ir noturība pret kārdinājumu, spēja pakļauties un spēja izjust vainu. Sirdsapziņu var apskatīt kā personības emocionāli – vērtējošu attieksmi pret savām personīgajām rīcībām. Šī attiecība rodas kā dziļu tikumisko normu apgūšanas un pieņemšanas sekas, kā rezultāts ir sabiedrības objektīvo prasību personības uzvedības pārvēršana par subjekta personīgo vajadzību pēc noteikta dzīves parauga.
Jēdziens morālā apziņa, pārliecinātība par to, ka ir labais un ļaunais, apziņa un atbildības sajūta cilvēkam par savu uzvedību. Sirdsapziņa – ir morālais cenzors, tikumiskā īpašība, kas ir emocionālās vainas izjūtas pārdzīvojuma pamatā vai lepnumā par savu uzvedību. Par to, vai cilvēkam ir sirdsapziņa, var spriest pēc vainas izjūtas, un tāpēc sirdsapziņas audzināšana sastāv ne tikai no tikumisko principu izskaidrošanas un to interiorizācijas, bet arī no vainas emocijas atmodināšanas. Pārmērīga sirdsapziņa veicina rigidas, vainas izjūtu nomocītas personības veidošanos.
Vaina kā divkomponentu emocija. Pirmais komponents – verbāli – vērtējoša cilvēka reakcija vai nožēla. Tās pamatā ir negatīva attieksme pret sevi, pašnosodīšana, kas saistīta ar izdarītu pārkāpumu vai personīgo morālo principu pārkāpšanas apzināšanos.…