1. ESTĒTIKA
Terminu „estētika” (no gr. aisthesis – sajūta, jūtas) pirmo reizi 1735. gadā lieto vācu filozofs racionālists A. Baumgartens, apzīmējot zinātni, kuras izcelsme rodama jau tālā senatnē, bet kuras saturs, struktūra, priekšmeta izpratne mainījusies laika ritumā līdz ar sabiedriski vēsturiskās prakses un cilvēka zināšanu vispārējo progresu.
Estētikas kā zinātnes specifika un vēsturiskā dinamika atspoguļojas tās kategorijās. Kategorijas ir īstenības praktiski garīgās apgūšanas mezglu punkti un būtisko likumsakarību izteicējas, kas visās zinātņu nozarēs sintezē sevī būtiskās zināšanas par noteiktām dabas, sabiedrības, cilvēka dzīves likumsakarībām, attiecībām, abstrahējoties no nebūtiskā. Estētikā tiek izmantotas tādas kategorijas kā skaistais, cildenais, traģiskais, komiskais, mākslas saturs un forma, tēls, mākslas veids, daiļrades metode, stils u.c. (Stankevičs A.,1989)
1.1. Skaistais
Skaistais ir viena no centrālajām estētikas kategorijām; tā atspoguļo subjekta (sabiedrības, šķiras nācijas, atsevišķas personības) un priekšmeta (parādības) konkrēti vēsturisku harmoniju, kas veidojusies īstenības apgūšanas procesā. Cilvēks var saskaņot jebkuru darbību ar skaistuma likumiem, turpretī cildenā, traģiskā un komiskā realizācija ikdienas dzīvē pakļauta zināmiem ierobežojumiem. Protams, arī cildenais, traģiskais un komiskais ir specifiski īstenības pretrunu atrisināšanas, harmonizācijas veidi, tomēr skaistais paver iespēju ikvienā sabiedrības dzīves sfērā realizēt svarīgāko pasaules estētikas apgūšanas likumsakarību – cilvēka darbības sabiedriski nozīmīgo izpausmju nostiprināšanu un pilnveidošanu (maksimalizēšanu). Skaistajā atspoguļojas attiecīgajos sociālajos apstākļos sasniegtais cilvēka jaunrades spēju diapazons, kas noder kā viņa fiziskās un garīgās attīstības konkrēti vēsturisks mērs. Tāpēc īstenības estētiskās apgūšanas ģenēze saistīta tieši ar skaisto (tā ir senākā estētiskā modifikācija). (Stankevičs A.,1989)
…
