Otrais posms simboliskā teātra attīstībā Francijā saistās ar Parīzes Dailes teātra nodibināšanu 1890. gadā. To veica 18 gadus vecs dzejnieks Pols Fors. Arī Dailes teātris ir pusprofesionāls teātris. Teātrī iestudētas lugas- leģendas jeb pasakas, kas tapušas, autoriem stilizējot folkloru, Bībeli, viduslaiku reliģiskā teātra formas. Šiem sacerējumiem raksturīga reliģiska eksaltācija, atklāta erotika , šausmu elementi. Klasika tiek interpretēta simbolisma estētikā. Par būtisku Dailes teātra īpatnību kļūst teatralizēti dzejas vakari. Tiek organizēti gan īpaši vakari tikai dzejai, gan arīdzejas kompozīcijas tiek izpildītas vakara otrajādaļā, ja pirmajā daā ir izrādīta apjomā neliela ludziņa.
Kad 1892. gadāDailes teātris finansioālu grūtību dēļ savu darbību spiests pārtrukt, tā pieredzi Parīzē turpina, paceļot to augstākā mākslinieciskā līmenī, Jaunrades teātris, kuru 1893. gadānodibina Oreljēns Maarī Linjē- Po. Ar Jaunrades teātri saitās franču simboliskāš rezijas trešais- nobrieduma- posms. Jaunrades teātra darbībāizdalāmi divi atšķirīgi posmi. Pirmais posms ilgst no 1893. līdz 1899. gadam, un tiesi šajālaikā teātra estētiku visizteiktāk rakturo simbolisms. Otrs posms aptver laiku no 1912. līdz 1929. gadam, kad teātris pūlas savienot komercmākslas prasības un dažādu modernisma virzienu stilistiku. Jaunrades teātris ir profesionāls teātris, te strādā pieredzējuši un talantīgi aktieri.
Skatuviskā kompozīcija tika izprasta kā atdzīvojusies glezna. Bieži parādījās tāds paņēmiens kā mēmās ainas, kurās aktieri uz brīdi sastinga gleznieciskās pozās, lai ieklausītos Visuma mūzikā.Scenogrāfija atteicāš no jebkādas pretenzijas radīt reālistisku vidi. Simbolisms teātgrīārkārtīgi lielu nozīmi iegūst gaisma. Režisori un mākslinieki centās izstrādāt simbolisku krāsu un skaņu atbilsmju alfabetu, uzskatot, ka katrai emocionālai noskaņai raksturīgasava skaņaun krāsa, ko skatuvē rada ar krāsainu gaismas filtru maiņu. Arī kostīmos dominē stilizācijas princips Iecienīts un plaši izplatits kostīms kā vīriešiem, tā sievietēm- antīko togu stilizēts variants pelēkā, baltā, gaišzilā krāsā. Simboliskā teātra izrāde nav iedomājam bez mūzikas. Faktiski visas skatuviskās norises notiek uz muzikāla fona, mūzika pa lielākai daļai ir neitrāla un surdinēta ar dažiem atsevišķiem aktīviem akcentiem. Aktierspēlē teksta pasniegums tiek interpretēts kā neslēpta deklamācija, kas turklāt virzīta nevis uz dialogu, bet monologu.
19. gadsimta beigās naturālistiskais un simboliskais teātris bija sagatavojis begātīgu filozofisko un estētisko ideju bagāžu ,kas kalpoja režijas teātra straujam uzplaukumam 20. gadsimtā.
…
