Tiesa ņem vērā arī to, ka advokātam ir saistošas ne vien normatīvo aktu prasības, bet arī ētikas normas, kas ietver advokāta pienākumu sniegt klientam objektīvu informāciju par izredzēm gūt panākumus lietā, it īpaši izredzēm kasācijas sūdzības iesniegšanas gadījumā. Turklāt no advokāta būtu pilnīgi pamatoti sagaidīt to, ka viņš pārzina judikatūru un līdz ar to nemaldinās klientu, piemēram, iesniedzot tādu kasācijas sūdzību, kurai nav izredžu tikt pieņemtai. Savukārt no Latvijas Zvērinātu advokātu padomes ir pamatoti sagaidīt tāda mehānisma nodrošināšanu, ar kuru advokātu kvalifikācija tiek pastāvīgi celta un uzturēta nemainīgi augstā līmenī. Bez tam apstrīdētais regulējums neliedz pašai personai tiesā sevi pārstāvēt un paust juridisko argumentāciju vai arī saņemt juridisko palīdzību no konkrētas tai uzticamas personas, kura nav advokāts CPL izpratnē. Tiesības uz tiesas pieejamību nekādā gadījumā nenozīmē to, ka personai būtu jānodrošina sev nepieciešamā juridiskā palīdzība tieši ar viena konkrēta advokāta vai citas konkrētas personas starpniecību. Tiesas pieejamība būtībā tiek nodrošināta, ja personai ir pietiekami plašas iespējas izvēlēties juridiskās palīdzības sniedzēju no advokātu vidus un ja valsts ir izveidojusi tādu regulējumu, kas gadījumā, kad lieta izšķirta personai par labu, paredz ar šo palīdzību saistīto izdevumu atlīdzināšanu saprātīgā apmērā. Tādējādi sabiedrības ieguvums no apstrīdētās normas ir lielāks par indivīdam nodarīto zaudējumu. Līdz ar to atšķirīgā attieksme, kas noteikta ar apstrīdēto regulējumu, atbilst samērīguma principam. Tādējādi likumdevējs, pieņemot apstrīdēto normu, ir ievērojis savas rīcības brīvības robežas.
Tiesa šo spriedums ir taisījusi samērā nesenā pagātnē, līdz ar to uzskatu, ka pašlaik tas būtu tāds pats. Tā pat jāņem vērā, ka tiesa šo jautājumi ir izanalizējusi ļoti vispusīgi.
…
