Sergeja Prokofjeva daiļrade

Jaunā komponista skaņdarbi pievērsa uzmanību, par tiem strīdējās un daudz runāja. Vērīgākie klausītāji sadzirdēja S. mūzikā ne tikai zēniski pārdrošas un nevajadzīgas draiskulības”, bet arī to, ka „tajā ir kaut kas veselīgs, saulains, dzīvespriecīgs”. Studiju biedri, vēlākie izcilie padomju mūzikas darbinieki - B. Asafjevs, N. Mjaskovskis atzīmēja S. jaunrades lielo iedarbības spēku. Viņa talanta noliedzēji teica gluži pretējo.
1918.g. Maskavā „Dzejnieku kafejnīcā” P. spēlēja savu skaņdarbu „Apmātība”, viņa draugs Vladimirs Majakovskis klausoties mūziku, uzzīmēja komponista ģīmetni, uz kuras uzrakstīja: „ Sergejs spēlē uz pašiem vārīgākajiem Majakovska nerviem”. Dzejniekam patika P. savdabīgā mūzika un viņš to salīdzināja ar brāzmainu kalnu strautu, ar vasaras lietus gāzi.
Zīmīga ir P. tieksme pēc regulārām, stingri klasiskām struktūras uzbūvēm, pēc ostinato tehnikas paņēmieniem, pēc sulīga orķestrāla skanējuma. Pārmantojot un cienīgi turpinot krievu klasikās mūzikas – visvairāk Gļinkas, Borodina, Rimska – Korsokova, Musorgsa tradīcijas, Prokofjeva mūzika atspoguļo 20.gs. cilvēka skaņu pasaules izjūtu, ko raksturo galēji – skarbuma un maiguma – kontrasti, atsperīga ritmika, lapidāri harmoniskie un tembrālie efekti, brīva rīcība ar politonāliem un polimodāliem skaņu kompleksiem. Vokālajā mūzikā P. balstījās uz Dargomižska un Musorgska tradīcijām, detalizēti atklājot poētiskā teksta nianses, rūpīgi ieturot deklamatoriski vēstošu intonāciju (dziesmu cikli ar Ahmantovas un Balmonta vārdiem).
…