Jāņi ir latviešu vasaras svinamais laiks. Jāņus svin vasaras vidū, kad saule visaugstāk uzbraukusi debesu kalnā šai laikā dienas ir visgarākās, bet naktis visīsākās. Jāņus var uzskatīt par vislatviskākajiem svētkiem. Pirmās norādes par šo svētku saglabāšanos rodamas jau Garlība Merķeļa un vēl citu vācu literātu rakstos. Šo uzskatu nostiprinājuši latviešu tautiskie romantiķi. Jāņu paražas vēl tagad mūsu tautā dzīvas, un par tām dzied neskaitāmas līgotnes. Mūsdienās blakus Jāņu nosaukumam tiek lietoti arī tādi nosaukumi kā Līgo svētki, Jāņu diena, Zāļu diena, Zāļu vakars. Nav skaidri zināms, kā šo dienu saukuši senie latvieši. Iespējams, ka to sauca ar Ziedu svētkiem, Ziedu dienu. Nosaukums 'Līgo svētki' ir izcēlies tikai pašos jaunākajos laikos. Jāņi ir īsts latviešu svinamais laiks. Gluži aplami domā tie, kas tur viņu nosaukumu aizgūtu no evaņģēliju Johannas.
Jāņus var uzskatīt par vislatviskākajiem svētkiem. Pirmās norādes par šo svētku sāniskuma saglabāšanos rodamas jau Garlība Merķeļa un vēl citu vācu literātu rakstos. Šo uzskatu nostiprinājuši latviešu tautiskie romantiķi. Līgošana Jāņu dienā saistīta ar auglības veicināšanu un nelaimju novēršanu. Jāņos jālīgo, lai usnes neaugtu tīrumā, lai lini augtu gari un nesakristu veldrē. Jāņu bērni aplīgoja gan tīrumus, māju, gan saimniekus, meitas un puišus. Tādēļ, lai nekristu kaunā, visi jau laikus centās padarīt savus darbus, lai uz Jāņiem viss būtu nevainojamā kārtībā. Uz Jāņiem posās un gatavojās jau laikus. Saimnieks ķērās pie alus darīšanas, saimniece savukārt sēja Jāņu sieru. Tika ravēti dārzi, velētas drēbes, postas istabas un klētis, slaucīti pagalmi un ceļi, gatavota malka ugunskuram un cirstas meijas, pļauta zāle govīm un zirgiem. Jāņa dienā dara alu, sien sierus un ēd, jo tad šinī vasaras laikā govis dod visvairāk piena.
Jāņu diena, svēta diena
aiz visām dieniņām:
Jāņu dienu Dievadēls
Saulesmeitu sveicināja. Jauni puiši, jaunas meitas,
līgojata Jāņu nakti!
Jānīts sēja zelta naudu
Jāņu nakti tīrumā.
Liela loma Jāņos veltīta Jāņu zālēm. Jāņu zāles otrā dienā žāvēja, lai ziemā, pavasarī, kad atnesās govis, tām varētu dot tūliņ pirmajā barības došanas reizē. Arī tad, ja kāda govs saslima, no Zāļu dienā plūktām zālēm tika saplaucēta tēja un dota slimajai govij iedzert. Jāņa dienai tiek piešķirts tāds spēks un svētums, ka zālēm, kas tai dienā lasītas, esot lielas un brīnišķīgas īpašības pret ugunsgrēkiem, cilvēku un lopu ļaunām sērgām un slimībām. Priekš Jāņiem lauku ārstes sameklēja savas zāles. Tās zāles turēja par vislabākā, kas plūktas Jāņu vakarā bez saules. Tādām piemita vislabākais dziedināmais spēks, un tās tad arī tika uzglabātas. Zāles savārīja un deva arī slimām govīm, tomēr nekad tūlīt pēc atnešanās, bet tikai pēc septiņām dienām, jo citādi piens pastāvot tikai līdz Jāņiem.
…