Reliģija ir viens no visstiprākajiem, dziļāk izjūtamajiem un visvairāk ietekmējošiem spēkiem sabiedrībā. Tā ir noteikusi cilvēku attiecības vienam ar otru, ietekmējot sabiedrību, tās ekonomisko un politisko dzīvi. Reliģiskā ticība un vērtības motivē cilvēka darbību, tas ir savs izteikšanās veids. Reliģija pasargā cilvēkus no bezpalīdzības. Filozofs Zigismunds Freids uzskatīja, ka bērns, kas ir bezspēcīgs, meklē šo “pajumti” pie vecākiem, bet pieaugušais – pie Dieva.
Zinātnieks Džonstouns ir noteicis galvenos elementus, kas nosaka, kas ir ticība, kas to raksturo. Pirmkārt, reliģija ir saistība ar noteiktu cilvēku sabiedrību. Cilvēkam ir vieglāk ticēt kādam pārdabiskam spēkam, nekā atzīt sabiedrības pārsvaru pār sevi. Reliģijā atspoguļojas arī sabiedrības struktūra.
Otkārt, reliģija asociējas ar jēdzieniem, kuri tiek tradicionāli uzskatīti par svētiem. Tā parāda atšķirību starp ikdienas dzīves norisēm, dzīves priekšmetiem un neparastām parādībām – brīnumiem. Tās ir parādības, kas ar kaut ko pārdabisku, ar kādu spēku veic darbības, ko nevar izskaidrot prāts un kuru neierobežo dabas likumi.
Treškārt, ar reliģiju saprot noteiktu ticējumu kopumu – ticību. Tā skaidro cilvēcisko būtību, apkārtējo dabu un augstākstāvošos spēkus.
Ceturtkārt, reliģija prasa īpašu darbību un rituālu kopumu. Rituāli ir paraugi uzvedībai pret svētiem un augstākstāvošiem spēkiem. Rituāli ir vērtības, kas nosaka, kā cilvēkiem jāuzvedas svētu lietu tuvumā. Paši rituāli sevī nesatur reliģisku nozīmi, kaut gan tā tas notiek, ja cilvēki vēlas izteikt savu saikni ar svētiem spēkiem. Reliģija nosaka, kā jādzīvo sabiedrībā, ko drīkst darīt un ko ne, kādām jābūt cilvēka attiecībām ar apkārtējo.…