Senlatviešu rotas

Iegūtās arheoloģiskās liecības ļauj mums ar lielu ticamības pakāpi raksturot rotu valkāšanu laikā, kad par to trūkst citu liecību.
Sieviešu apbedījumos aproču novietojumā vērojamas zināmas likumsakarības. Parasti tās konstatē uz abām rokām, piekam vienādas un vienādā skaitā. Šāds vienlīdzības princips – “lai viena roka neapvainotos uz otru”, nav ievērots tikai līdz ap 10% gadījumos. Spriežot pēc aproču izmēriem, ornamenta, gatavošanas kvalitātes, tad aproces uzreiz izgatavotas pa pāriem. To skaits uz katras no rokām svārstās no vienas līdz četrām. Ap 70% gadījumu aproču bijis pa vienai, 20% - pa divām, 8% -pa trijām, 2% - pa četrām. Kā visizplatītākā atzīmējama spirālaproce. Tā skaitliski sastāda ap 60% no visām aprocēm. Līdzās ar to lietotas aproces ar zvērgalvu galiem, no stieplēm vītas aproces, dobās aproces u. c. Minētās rotas parasti tikušas darinātas no bronzas. Visai reti kā materiāls izmantots sudrabs.
Spirālaproces latgaļu apdzīvotajā teritorijā plaši lietotas jau 8. – 9. gadsimtā. Agrākajām, tai skaitā 10. gadsimta aprocēm, lente griezumā ir trīsstūrveida, bet viju skaits savukārt ir palielinājies. Spirālaproču lentes vidusdaļa un galu noslēgums nereti mēdz būt ornamentēts. Tāpat sastopami eksemplāri ar piekariņiem. To piekāršanai spirālaproces galu noslēgumi vai nu atliekti, vai nu tajos izveidoti caurumiņi.…