Mūzikas instrumenti un instrumentālās muzicēšanas norises Livonijā ir izpelnījušās diezgan maz ievērības laikabiedru acīs, un tikai nedaudzos darbos atrodama kaut cik nozīmīga informācija. Par senākajiem rakstītajiem organoloģisko ziņu avotiem uzskatāmas Indriķa un Atskaņu hronikas.
Indriķa hronika[1], kā zināms, vēsta par notikumiem Baltijā 12. gs. beigās un 13. gs. pirmajos gadu desmitos. Visbiežāk minētais skaņu rīks ir zvani – campanas. Tie ir labs kara laupījums (VII:1, VII:2, XIII:4, XXV:5), tos sauc arī par kara zvaniem un izmanto, lai signalizētu par ienaidnieka uzbrukumu (XIV:5, XVIII:6). Ir minēts kāds rīdzinieku stīgu instruments – cythara Rigensium (XII:3), kas, domājams, ir metafora pilsētnieku skumju izteikšanai. Beverīnas pils aplenkuma aprakstā minēts letu priesteris, kas, lūdzot Dievu, skandina mūzikas instrumentu (XII:6), un tā spalgā skaņa līdz ar dziedājumu pārsteidz igauņus. Bungas ar stabulēm (tympanum et fistulas) vai ar kādu mūzikas instrumentu skan gan pirms uzbrukuma (XV:3, XXII:3), gan arī pēc tā (XXVIII:6), īpaši, ja tas ir bijis veiksmīgs. Lai uzbrukuma laikā nomoda naktīs saglabātu sparu, tiek dauzīti zobeni pret vairogiem, skan bungas ar stabulēm un arī citi mūzikas instrumenti (XV:7, XXVIII:5).
Ne tik daudzveidīgi kā Indriķa hronikā mūzikas instrumenti pieminēti 13. gs. otrās puses Atskaņu hronikā[1]. Visbiežāk minēta kara taure herhorn jeb horn, ar ko ieskandina karagājiena sākumu vai izmanto signalizācijai karā (3303, 3309, 3358, 4285, 4291, 7453). Tikai vienreiz minēts lielais zvans (grōzen glocken), kura skaņas ir karaspēka pulcēšanās signāls (1010).
Ordeņa laiku vēsturiskie dokumenti, lai gan nepievēršas mūzikas instrumentiem tieši, tomēr sniedz senākās un tādēļ vērtīgas ziņas par šo kultūras jomu. Vērtējot senākās hronikas, ir atzīmējama zināma tendenciozitāte kopējā ievirzē, tomēr atsevišķas detaļas, tostarp arī tās, kas saistās ar mūzikas instrumentu lietošanu, ir raksturotas reālistiski un diezgan precīzi.
Par zvanu pirmdzimteni uzskatāma liela daļa Āzijas; diezgan sen un dažādos veidos tie ieviesušies Eiropā. Zvani bijuši diezgan izplatīti Krievijā, kur to ienākšanu veicināja kara ceļi gar Melnās jūras piekrasti pa Austrumeiropas cietzemi ziemeļu virzienā. Jau 6. gadsimtā baznīcu zvani izplatījušies Itālijā, Francijā un Skotijā un no turienes arī citās Eiropas zemēs, tostarp 11. gadsimta beigās un 12. gadsimtā arī Vācijā. Latvijas teritorijā zvani pirmoreiz minēti saistībā ar Jersiku, kas 13. gadsimta sākumā bija pareizticīga, un tur šo zvanu tradīcija, droši vien, saistīta ar Krieviju. Ar tradīciju, kas nākusi no Rietumeiropas, būtu saistāmi zvani Rīgas un citu pilsētu katoļu baznīcās; tādējādi Livonijā abas šīs tradīcijas saskārās un mijiedarbojās.
Viduslaiku Vācijā un citās Eiropas zemēs ļoti izplatīta bija stabules un bungu vai mazo bungu (tamburīna) kombinācija, jau 13. gadsimta sākuma dokumentos minēti prasmīgi stabulnieki un bundzinieki. Droši vien, līdzīgas stabules un bungas ir tās, kas minētas Indriķa hronikā.
Viduslaiku Eiropā vairs nebija tik attīstītas metāla taures kā antīkajos laikos. Ir zināma vienīgi kara taure (Her-horn jeb Wīc-horn) – instruments gandrīz cilvēka augumā, ar spēcīgu, bet viduvēju skaņu –, kā arī no govs vai zvēru ragiem gatavoti signālragi. Šķiet, ka tieši par tādu kara tauri varētu vēstīt Atskaņu hronika.…
