2. Dabas faktors civilizācijas veidošanās procesā. Civilizācijas un valsts izveides procesa galvenie cēloņi un veidošanās vadlīnijas. Senās valdniecības būtība – reliģiskā, sociālā, politiskā.
Pirmās civilizācijas izauga pirmatnējā vidē un bija tehniski vāji apbruņotas ražotājsaimniecības vajadzībām. Daba noteica ne tikai nodarbošanos, bet ietekmēja arī cilvēku kopdzīves formas, pašu cilvēka tipu, tā fizisko un psihisko veidolu, pat valodas struktūru, visu kultūru.
Pirmās augstkultūras radās subtropu un tropu ziemeļu daļā kā pārplūstošo upju ieleju kultūras. Tās bija Tigras un Eifratas, Nīlas, Indas, vēlāk Huanhe ielejas. Šajās upju ielejās bija galvenie priekšnosacījumi vietsēžu sabiedrības tapšanai. Pie applūstošo upju ieleju civilizācijām pieder Divupē – šumeru, akadiešu, babiloniešu, pie Nīlas – ēģiptiešu, pie Indas – indiešu (pirmsāriešu, āriešu), pie Huanhe – ķīniešu civilizācijas.
Plaši ieviešoties bronzas darbarīkiem, tiem pilnveidojoties, uzkrājoties pieredzei, prasmei, paplašinoties starptautiskajiem sakariem, civilizācijas sāka veidoties arī ārpus lielo upju ielejām – piejūras reģionos un kalnienēs.
Piejūras reģioni - kā tipiskākais – Vidusjūras austrumu piekraste. Šī vide piedāvāja cilvēkam daudz plašākas eksistences iespējas un lielāku daudzveidību cilvēka darbībai un dzīves stilam. Piejūras vidē – Vidusjūras austrumu piekrastē – ievērojamākās civilizācijas izveidoja feniķieši, sīrieši, kanaānieši, senebreji.
Augstienēs un kalnos ir liela ekoloģisko īpatnību daudzveidība, dažādas klimatiskās, faunas un floras joslas. Kalnieši ir tradīciju cilvēki un labi karotāji. Tie kāpj no saviem kalniem bagātajās ielejās laupīt. No kalnu un augstieņu civilizācijām jāmin mēdiešu-persiešu, hetu, asīriešu u.c. civilizācijas.
Vēl jāmin tuksneši, pustuksneši, sausās stepes. Šis vides tips aizņem ļoti plašus apgabalus Seno Austrumu vēstures telpā. Šai videi piemīt liela vienveidība ar ļoti ierobežotu eksistences līdzekļu izvēli. No tuksnešiem Senajos Austrumos nāca karotāju un pārceļotāju viļņi – akadieši, amorīti, arameji, senebreji u.c.
Pirmās civilizācijas varēja rasties tur, kur cilvēks ar tā laika darbarīkiem un tehniskajām iespējām, ar tā laika zināšanām un prasmi. Spēja iegūt ne tikai eksistences līdzekļus, bet arī zināmu pārpalikumu, kas ļāva veidot uzkrājumus un līdz ar to deva brīvo laiku. Pārpalikums un brīvais laiks absolūti nepieciešams tāpēc, lai kāda daļa sabiedrības varētu veikt funkcijas, kas nav saistītas ar eksistences līdzekļu ražošanu: pārvaldes, karošanas, tirdzniecības, amatniecības, kulta funkcijas.
Valdniecība vispirms radās Šumerā un Ēģiptē. Tā laika cilvēki nevarēja iedomāties eksistenci bez valsts un valdnieka – tas būtu haoss. Valsts un valdnieks seno cilvēku acīs bija spēks, kas nodibina kārtību, sakārto haosu, veic pasaules sakārtošanu. To var paveikt tikai patiesi liels spēks, kāds var būt tikai dievišķs spēks. Tāpēc senie cilvēki piešķīra valdniecībai un valdniekam sakralitāti.…
