Mītu fantastiskajos tēlos tika iemiesoti grieķu centieni izprast dabas parādības un savu attieksmi pret tām, kā arī iedziļināties, arvien sarežģītākajās sabiedriskajās attiecībās.
Grieķu tauta, būdama sadalīta daudzās ciltīs, nebija vienprātīga nostāstos par saviem dieviem un varoņiem.
Sākotnēji ļaudis lietas fetišizēja (fetišs - priekšmets, kam tiek piedēvēts pārdabisks, maģisks spēks). Jebkurš priekšmets pirmatnējā cilvēka acīs varēja kļūt par dvēseles mājokli, pārdabisku spēku patvērumu. Tā Zevu kādā no Peloponēsas pilsētām pielūdza kā akmens piramīdu, bet Arkādijā kā kolonnu. Savukārt Hēru Boiotijā saskatīja koka stumbrā. Nereti Zevu saista ar ozoliem. Dodonas pilsētā ap Zeva svētnīcu bijusi ozolu birzs, kurā priesteri tulkojuši varenā dieva gribu pēc koku lapu šalkām.
Fetišizēti tiek arī dzīvnieki, kas vēlākajos mītu variantos minēti kā viena vai otra dieva simboli. Piemēram, dievu valdnieka Zeva pavadonis bija ērglis. Tā simboliskās nozīmes pamatā ir tādas ērgļa īpašības kā spēks, izturība, lidojuma augstums. Atēnas atribūts bija pūce. Pūce spēj redzēt tumsā, tālab to uzskatīja par gudrības iemiesojumu. Savukārt Afrodītes putns bija balodis.
Sengrieķu literatūras autori Hēsiods un Homērs savos darbos būtībā iedibināja tipiskos dievu tēlus un haotiskajā dievu pulkā ieviesa zināmu sistematizāciju, ņemot vērā dievu izcelsmi un savstarpējās ģimenes attiecības.
Homērs ir eposu "Iliāda" un "Odiseja" autors, dzīvoja VIII gadsimtā p. m. ē., bet Hēsiods VII gs. p. m. ē. uzrakstīja poēmu "Teogonija".…
