Vēsturiskās prozas pārstāvji fiksēja notikumus rakstiskā formā, tos kritiski izvērtēja un izvirzīja versijas, attīstīja biogrāfiskumu. Oratorproza bija lielā cieņā, to aktualizēja Atēnu demokrātiskā kultūrvide. Šī proza iedalījās vēl- politiskajā, tiesu un epideiktiskajā runā.
Filozofiskā proza aktualizēja sarunas kultūru un to, ka dialogam ir žanra nozīme.
5. Kā Jūs raksturotu mācītā dzejnieka (poeta doctus) lomu / nozīmi hellēnisma literatūrā?
Mācītie dzejnieki savus darbus veica kritiskāk un profesionālāk, jo jau bija lasīti senāku rakstnieku darbi. Viņi hellēnisma literatūrā apkopoja/ apskatīja esošos darbus un attīstīja zinātniskus pētījumus, piemēram, Kallimahs darbā “Tabulas” sakārtoja autoru darbus pēc žanriem un satura, deva pirmo grieķu literatūras bibliogrāfisko pārskatu. Kallimahs un viņa domubiedri vēlējās ko jaunu, uzskatīja, ka eposi ir novecojuši. Radās jauni pantmēri, formas un ne tik lieli uzsvari uz sakrālo.
…