4. Iedzīvotāji. Brīvie un vergi
Antīkajā sabiedrībā pastāvēja verdzības iekārta. Ekonomiskais stāvoklis bija atkarīgas no vergu darba.
Cilvēku ar pilnām politiskām tiesībām sauca par polītiem. Tie bija bagātāko kārtu pārstāvji, kā arī pentakosimedimni – jātnieki un zeigīti - no kuriem valsts saņēma nodokļu maksājumus. Īsti pilsoņi bija tie, kas valsti atbalstīja ekonomiski.
Grieķijā bija lieta, īpašums, laupījums, kurus dēvēja par antrapodon. Mājai piederīgais vergs – oikētas. Vergs ir saimnieka īpašums, nav varas izrīkoties ar sevi, nedrīkst pastāvīgi saimniekot, nodarboties ar veikala lietām, precēties, pārvietoties. Vergu hierarhijā visaugstāko vietu ieņēma – valsts vergi (policisti, ceļu būvētāji, darbarīku izgatavotāji, pat bendes, spīdzinātāji, cietumsargi. Tie bija darbi, kurus nevienmēr nedarīja brīvie iedzīvotāji. Vergi darbojās arī kā vecmātes, pedagogi, mājas ārsti. Tikai nedaudzi darbojās pie tiesām. Līdzās vergiem strādāja arī brīvie strādnieki.
Par vergiem kļūst tādi, kas ir jau dzimuši ar šādu sociālu statusu. Kā arī pamestie bērni un karagūstekņi. Vergus pērkot to cena bija 150 – 300 drahmu. Vergu brīvlaišana notika, paziņojot personisko gribu vai pēc testamenta novēlējuma. Brīvlaistais nekļuva par pilsoni, bet pārtapa par ‘’svešo’’. Pēršana bija galvenais vergu soda veids (brīvajiem – naudas sods). Vergi nedrīkstēja piedalīties politiskajā dzīvē vienīgi kultos un svētkos. Vergu nogalināšanu neuzskatīja par īstu slepkavību, par to sodīja ar izraidīšanu neviss ar nāvi.
Bieži vien Atēnās uz dzīvi nometinājās atnācēji no svešatnes – metoiki. Viņi bija brīvi, bez politiskām tiesībām. Maksāja galvas nodokli 12 drahmu katru gadu. Ja nemaksāja nodokli, tad to pārdeva verdzībā. Brīvie grieķi roku darbu uzskatīja par kaut ko pazemojošu. Tāpēc to darīja pārsvarā vergi.
…
