Sākumā bija Haoss – visu stihiju cīņa un sajukums. No Haosa radās māte zeme – Gaja, Tartars – mitoloģiskā telpa, kas atrodas kosmosa dziļumā, un Erots – mīlas dievs, pasaules lielākais spēks. Gaja radīja Urānu – debesis. Gaja un Urāna savienībā radās Krons – laiks, kurš apņēma par sievu Reju. Gaja pareģojusi, ka Krona dēls atņems tēvam varu, tāpēc Krons apēdis visus savus bērnus. Izglābies tikai - Zevs, kurš ar Promiteja palīdzību iekarojis Visumu, un pasaulē beidzot iestājusies kārtība.
Grieķu reliģija nepiedāvā vienu noteiktu garīgo ideālu, uz kuru cilvēkam, koncentrējot prātu un gribu, būtu jātiecas. Olimpa dievi cilvēkam neko nesola un nepiedāvā, tie māca saprātīgi dzīvot tagadnē. Grieķu dievi ir līdzīgi cilvēkiem un vienīgā atšķirība – tie ir nemirstīgi. Olimpa kalns ir visu dievu mītne. Zevs ir tā valdnieks, kas sēž augstā zelta tornī. Dievi pulcējas kopējās sanāksmēs, kas pēc lemjamo jautājumu atrisināšanas pārvēršas līksmās dzīrēs. Zevs savu virssvaru izmanto tikai tad, ja kāds grauj iedibināto kārtību, neievēro likumus. Galvenās lēmēju tiesības Olimpā ir divpadsmit dieviem. Dievu un cilvēku tēvs ir Zevs. Smagās cīņās ieguvis varu, Zevs – sākotnējā stihisko zibeņu un pērkona personifikācija – veido mītni pēc patriarhālās kopienas parauga. Tieši Zeva vadībā ir darīts viss nepieciešamais, lai pasaule kļūtu stabila, lai tajā svarīgu vietu ieņemtu likumi, māksla un morāle. Vienīgais, pār ko viņam nav varas, ir liktenis, ko iemieso trīs moiras, kas auž cilvēka dzīvības audumu…
