Protams, ikvienam ir jāsaprot, ka nav gluži tā, ka ēdienu receptes varētu izrakt no zemes un tieši likt lietā, liela daža no izmantotajiem ēdieniem ir atrasti dažādos zinātniskos etnogrāfijas avotos.
Ļoti ierasta pārtika senās vides darbnīcā ir putras, gluži vienkārši tāpēc, ka tās ir ļoti ātri pagatavojamas. Taču, protams, putras ātri apnīk, jo ir ierobežotas to pagatavošanas variācijas. Tādēļ Senās vides darbinieki cenšas ēdienu apvienot ar vēlajā dzelzs laikmetā pieejamajiem produktiem atšķirīgās to kombinācijās. Piemēram, tiek gatavoti sakņu sautējumi, dažādas zupas, bieži tiek cepta gaļa- šķēlē, izmantojot kalēja ogļu lāpstiņu kā pannu. Tāpat, piemēram, vistu Senās vides darbnīcā mēdz cept gan uz iesma, gan mālā, gan arī vienkārši ierakt oglēs. Brokastīm par vienu no visspēcinošākajiem ēdieniem tiek atzīts biezpiens, kas sacepts ar gaļu, sīpoliem un olām.
Pēc pusdienām vai vakariņām gribas ēdienreizi noslēgt ar kādu saldāku izstrādājumu, tāpēc visbiežāk tiek izmantotas maizes ar medu. Vakariņām dažkārt māla podiņos tiek uzvārītas avenes, mellenes, āboli, piemaisot tiem klāt medu. Kā sāļāks našķis tiek izmantotas sviestmaizes ar uzkaisītām samaltām linsēklām.
Tā kā Senās vides sētā iecienīts instruments ir graugberzis, tajā tiek iegūti rudzu milti, un sajaucot tos ar ūdeni un pievienojot medu vai sāli un ķimenes, gatavojam mazus plācenīšus, kurus cepam uz sarasētiem akmeņiem. Kādreiz tie likušies sevišķi garšīgi, taču kopš cepti simtiem plācenīšu, lai pasākumos ļautu tos nogaršot publikai, pašiem biedriem nometnē tos cept vairs neliekas vilinoši.
…
