II-I gadu tūkstotī pirms mūsu ēras Ķīna pastāvēja ar ieražu rituāliem saistītas izvērstas mākslas formas, kur dziesmas un dejas pavadīja sitamo un pūšamo instrumentu spēle. X-VIII gadsimtā pirms mūsu ēras dziesma atdalījas no dejas, izveidojoties par patstāvīgu mākslu. Uz VI gadsimtu pirms mūsu ēras attiecināma „Dziesmu grāmata” („Šiczin”), kuras sastādīšanu piedēvē Konfūcijam. Tajā aptverts ap 300 dziesmu un himnu.
Ar V gadsimtu pirms mūsu ēras, kad attīstījas konfuciānisms, mūzika Ķīnā ieguva lielu sabedrisku nozīmi. Mūziku uzskatīja par lielā kosmosa iemiesojumu. Konfūcijs apgalvoja, ka mūzikai esot stingri noteikta sistēma, bet atkāpes no tās varot izraisīt dažādas stihiskas nelaimes. Ķīniešu leģendās runāts par mūzikas ietekmi uz dabu, uz cilvēku raksturiem un tikumiem, uz valsts iekartu.
Ķīnā bija izstrādāta ļui-ļui akustiska sistēma. Tas pamatā 12 pakāpju hromatiska skaņurinda, kas izveidojās no 12 dažāda garuma bambusa trubiņām (katra trubiņa pusotras reizes garāka par iepriekšejo). Seit jau iezīmējas temperācijas iespējas, ko realizēja Eiropas mūzika tikai pēc 2000 gadiem. Ap VII gadsimtu pirms mūsu ēras no ļui-ļui sistēmas izdalījās piecas pamatpakāpes, izveidojot pentatonisko skaņurindu, kas atbilda ķīniešu valodas intonatīvajam satvaram. Tā kā ķīniešu valodā ir četri (sēnāk pieci) semantiskās intonēšanas tipi arī dziedāšana dominē semantiska (jēdzeniskā), nevis emocionāla intonēšana.
Ķīniešu mūzika pazina ap 100 instrumentu, kuri ietilpa tradicionālajā orķestrī. Visvairāk bija stīgu instrumentu- ap 30 veidu, no tiem populārākie – strinkšķināmais instruments ciņs, jeb cisjaņciņs ar septiņam stīgām un lociņa instruments erhu ar divam stīgam. No pušamajiem mēlišu instrumentiem senākais bija šens, kura skanējumu pielīdzināja fantastiska putna Feniksa balsij. Loti bagātīga bija arī sitaminstrumentu grupa, kurā īpaši jaizdala daudzveidīgi zvani un gongi. Ķīnā bija izstrādāts arī hieroglifisks nošu raksts, kurā īpašas zīmes atbilda atsevišķu toņu nosaukumiem.
…
