JAUTĀJUMI
1.Tiesību izcelšanās.
Tiesību izcelšanās elementi ir cilvēku dabiskās vajadzības, sabiedrības (cilvēka) apziņa, sabiedrības apziņas radītā tiesību ideja, sociālais taisnīgums un personas brīvība. Šie elementi tiesībās ir cieši saistīti savā starpā un izriet cits no cita. Tiesības ir sabiedrības un katra cilvēka mijiedarbības neatņemama sastāvdaļa. Mijiedarbojoties cilvēkiem, cilvēku grupām un apvienībām (arī valstīm), veidojas savstarpējas attiecības, kuras veido kādas cilvēka (grupas) dabiskās tiesības jeb dabas noteiktās tiesības, piemēram, tiesības dzīvot. Tāpat pastāv dabas noteikti likumi, kas skar jebkuru dzīvo būtni, arī cilvēku, un jebkuru citu lietu, bet nav atkarīgi no cilvēka gribas. Šīs dabiskās tiesības pastāv pašas par sevi un tām nav nepieciešama rakstīta forma. Tomēr, balstoties tikai uz dabas noteiktajiem likumiem, cilvēki mijiedarbībā cits ar citu nevar būt droši ne par savu dzīvību, nedz īpašumu, ne par savas dzimtas turpināšanu. Dzīve pati nosaka cilvēka kā pasaules daļas un dzīvas būtnes vajadzības. Izšķir primārās un sekundārās vajadzības. Tā, piemēram, cilvēkam kā dzīvai radībai vienmēr ir bijis svarīgi apmierināt savas dabiskās vajadzības pēc dzīvības saglabāšanas, barības, dzimtas turpināšanas u.c., tāpēc cilvēkiem vajadzēja apvienoties grupās. Iepriekš minētās vajadzības ir uzskatāmas par primārajām. Pie sekundārām vajadzībām var pieskaitīt vajadzību pēc izglītības, pašizpausmes, izklaides u.c. Jebkurš cilvēks, dzīvojot konkrētā sabiedrībā un cenšoties apmierināt savas vajadzības, ir spiests rēķināties ar citiem cilvēkiem un sabiedrību kopumā. Laika gaitā cilvēki aizvien vairāk apzinājās, ka savu brīvību viņi vislabāk var izmantot un attīstīt, to saprāta robežās ierobežojot par labu visai sabiedrībai. Dažkārt brīvības ierobežošana ir notikusi piespiedu kārtā, ar likumiem nosakot konkrētas uzvedības formas, visas sabiedrības vārdā. faktiski cilvēks pilnīgi brīvs nekad nav bijis un nevar būt, jo brīvība pati par sevi ir relatīvs jēdziens, kas saistīts ar cilvēka apziņu. Vēl sarežģītāk ir runāt par cilvēka brīvību konkrētā sabiedrībā. Laika gaitā cilvēki sākumā zemapziņā, bet vēlāk arī pilnīgi reāli ir apzinājušies nepieciešamību pēc noteiktiem ierobežojumiem, kas pastāvētu konkrētā sabiedrībā un kas būtu jāformulē kā noteiktas uzvedības un kārtības normas. Šādu cilvēku apziņā radušos priekšstatu (ideju) sauca par tiesību ideju. Tiesību ideja laika gaitā attīstās un ir cieši saistīta ar cilvēku taisnīguma izjūtu konkrētā sabiedrībā konkrētā laika periodā. Sabiedrības taisnīguma izpratne īpaši labi atspoguļojas tiesību nozarēs, kas saistītas ar sodu, piemēram, krimināltiesībās un administratīvajās tiesībās, kā arī valsts tiesībās.
Tiesības var iedalīt divejādi: 1.atziņu tiesībās vai tiesību principos (dabiskās tiesības) un 2.normatīvajās tiesībās (pozitīvās tiesības) t.i. tiesības, kas ir skaidri formulētas likumos. Tādejādi atziņu tiesības pastāv sabiedrības un katra indivīda apziņā, bet normatīvās tiesības ir ietvertas konkrētās tiesību normās. Savukārt no uzvedības principiem un morāles normām veidojās tiesību principi, un uz tiem pamatojas tiesību normas .
2.Paražu tiesības, kā tiesību sākotnējā forma.
Paražas tiek uzskatītas par stabilu un iesakņojušos obligātu uzvedības tradīciju. Tās varēja mainīties atkarībā no tās sociālās grupas vajadzībām, kas radījusi šīs paražas. Paražu jeb tradicionālās tiesības lielākoties regulē trīs galvenās attiecības: cilvēks – lieta; cilvēks – dievs; cilvēks – cilvēks. Paražu tiesības – tā ir kārtības uzturēšana bez valsts varas iejaukšanās. Šādas tiesības var raksturot kā abstraktās tiesības. Paražu tiesībām raksturīgas divas īpatnības, kuras pārmanto, arī pārejot uz valsts likumdošanu – kazuisms un objektīvisms – cenšanās noskaidrot to, kas noticis ar lietisku pierādījumu palīdzību un vārdiskiem apgalvojumiem. Tiesai šādos apstākļos ir apsūdzības – sacīkstes raksturs .
Romā vissenākā jeb arhaiskajā posmā tiesības pastāvēja kā tiesiskas paražas - mores maiorum. Tas nozīmēja, ka pēc tām dzīvoja galvenokārt pilntiesīgie Romas iedzīvotāji - patricieši. Mores maiorum pastāvēja jau pirmsvalsts periodā. Paražas regulēja Romas kopienas - civitas dzīvi, saimnieciskās un ģimenes attiecības. Paražu pildīšanu un ievērošanu nodrošināja ar reliģiska rakstura sankcijām. Paražas ilgu laiku nebija norobežotas no reliģijas. Taču zināma atšķirība bija vērojama jau samērā agrā Romas attīstības stadijā. Pazīstami divi jēdzieni — ius un fas. Ar ius saprata laicīgās varas izdotu aktu, bet ar fas - reliģisku aktu. Tātad - ius humanum un ius divinum (atbilstoši - cilvēku un dievu tiesības). Taču Romā tiesības agri zaudē reliģisko raksturu. Tas sevišķi sakāms par civiltiesībām. Paražu tiesības bija nerakstītas tiesības. Tās zināja un prata izskaidrot galvenokārt priesteri - pontifiki. Tiesības tika turētas slepenībā, tāpat skaidrojumi tika doti slēgtā telpā. Tikai stipri vēlāk, kad pontifiku kārtā iekļuva ari kāds no plebejiem, tiesību skaidrojumi jeb konsultācijas kļuva atklātas. Kā pirmais te tiek minēts pontifaks Korunkānijs, kas sniedzis tautai atklātas (publiskas) konsultācijas. Taču uz ilgu laiku tāds stāvoklis nevarēja romiešus apmierināt. Tika prasīts, lai paražas — mores maiorum tiktu uzrakstītas un, lai ikviens ar tām varētu iepazīties. Tas tika izdarīts un tā radās pirmās rakstītās tiesības, pirmie likumi .
3.Senās Grieķijas valstiskie veidojumi – polisas.
Polis [grieķu val.] grieķu pilsētas valsts apzīmējums. Sākumā “polisa” nozīmēja pili, vēlāk arī ap pili (akropoli) radušos pilsētu un beidzot valsti t.i. pilsētai piederošu teritoriju un tās iedzīvotājus. Tādejādi pilsēta bija politisks, ekonomisks, militārs un reliģisks centrs. Senā Grieķija sastāvēja no šādām pilsētvalstīm, kas bija neatkarīgas un patstāvīgas. Neatkarīgi no valsts iekārtas (oligarhijas vai demokrātijas) pilntiesīgi polisas iedzīvotāji bija tikai pilsoņi, pārējie bija vergi vai brīvie – ienācēji .
4.Solona reformas Grieķijā.
…
