Senās mērvienības

Katra no mērvienībām reiz radās aiz praktiskas nepieciešamības. Tā pati colla - tas ir attālums, kuru apmēram noklāj viens aiz otra salikti trīs miežu graudi, un vajadzība pēc tās radās kurpniekiem un skroderiem, atbilst 2.54 centimetriem. Metrs dabā iezīmējas - pašā pirmajā tuvinājumā tas ir attālums no vidēja cilvēka gurniem līdz zemei. 1791. gadā tika noteikts standarta metrs. 1799. gadā metriskā sistēma, kurā bija vienības metrs, grams un litrs, tika oficiāli pieņemta visā Francijā. Tā kā metriskā sistēma bija izveidota uz ļoti saprotamās decimālās skaitīšanas sistēmas pamata, tā izplatījās visā Eiropā līdz ar Francijas armijas iebrukumiem Napaleona vadībā. Pat pēc Napaleona nāves šī sistēma turpinājās izplatīties, un 1868. gadā to pieņēma arī japāņi. Mūsdienās metrs ir piesaistīts precīzāk - attālums, kādu noiet gaisma vakuumā vienā 299 792 458 daļā sekundes. Protams, šīs pēdējais jau ir tīši izdomāts, lai par metra garumu nebūtu nekādu domstarpību. Pēda (kā mērvienība - 30,48 cm). Romiešu karavīri bija slaveni ar savu spēju pilnā kaujas apbruņojumā nosoļot 20 jūdzes dienā, tāpēc tā noteikti nav nejaušība, ka romieši mērvienības sistēmas ievērojamākais mantojums ir pēda. Tā atbilda cilvēka pēdas garumam, un to sīkāk dalīja 12 collās. Piecas pēdas bija vienādas ar dubultsoli jeb soli. 1000 soļi veidoja vienu romiešu jūdzi, kas bija pirmais šāda attāluma oficiālais standarts.