Senās Japānas kultūra

Japāna ir viena no Austrumāzijas zemēm Klusā okeāna Rietumu malā. To veido apmēram 3000 salas, no kurām apdzīvotas ir tikai kādas 600, un lielākā daļa iedzīvotāju koncentrēta uz četrām lielākajām. Lielākā ir Honsju sala, kur mīt apmēram puse Japānas iedzīvotāju. Japāņi ļoti daudz ko aizguvuši no citām Austrumu tautām, īpaši Ķīnas (budisma un konfūcisma reliģijas, rakstību, arhitektūras pamatprincipus, tējas ceremoniju, zīda ražošanu u.c.) un pielāgojuši to savām vajadzībām ar vienīgi japāņu mentalitātei raksturīgo savdabību. Sabiedrības struktūras pamatvienība bija klans - vairākas dzimtas, kuru locekļi sevi uzskatīja par asinsradiniekiem. Līdz 7. gs. Japānai nebija savas galvaspilsētas. Tikai 710. gadā par tādu kļuva Nara.
Daudzas japāņu tradicionālajai kultūrai raksturīgas parādības radušās Ķīnā, Indijā un Dienvidaustrumu Āzijas valstīs. Taču vēlāk tieši Japānā tās uzplaukst, sasniedzot augstu attīstības līmeni, un nu jau tiek uztvertas kā tieši Japānai raksturīgas. Te jāmin dzejas un glezniecības paņēmieni, arhitektūra, tējas ceremonija, kā arī reliģiskās tradīcijas. Japāņu raksturu atklāj viena no tās dominantēm - sumo cīņas. Arī samuraju un ņindzju dzimtene ir Japāna. …