Olimpiskā reliģija formējās, pārveidojot un nemainot pirmsolimpisko haotisko dabas dievību un dēmonu pasauli ar jauna tipa dieviem, kuri ieguva citādas funkcijas un veidolu. Mītos sastopamo daudzo dievu pasauli pēc cilvēku sabiedrības parauga sakārtoja pirmie lielie grieķu dzejnieki Homērs, bet īpaši Hēsidons, atsedzot dievu vārdus, veidolus un raksturus, viņu izcelsmes vēsturi un darbības sfēras. Gan Homēra, gan Hēsidonam galvenie grieķu dievi veidoja divpadsmit personu ģimeni ar augstāko dievu Zevu priekšgalā. Grieķu reliģija nepiedāvā vienu noteiktu garīgo vērtību ideālu, uz kuru cilvēkam, koncentrējot prātu un gribu, būtu jātiecas. Olimpa dievi bija antropomorfi, viņiem piemita tādas pašas rakstura īpatnības kā cilvēkiem, un arī viņi uzvedās kā cilvēki. Olimpa dievi cilvēkam neko nesola un nepiedāvā, tie māca saprātīgi dzīvot tagadnē. Dievi iemācīja cilvēkiem visus darbus un mākslas, bieži palīdzēdami tiem. Dievi sēja arī ķildas starp cilvēkiem un sodīja tos. Grieķu dievi ir līdzīgi cilvēkiem un vienīgā atšķirība - tie ir mūžam jauni, daiļi un nemirstīgi.
Olimpa kalns ir visu dievu mītne. Viņu mājvieta bija augstākais kalns Grieķijā – Olimps Tesālijā (2900 m virs jūras līmeņa), no kā arī cēlies šis dievu apzīmējums. Kalnam ir klinšainas, ar mežiem apaugušas nogāzes. Kalna virsotne gandrīz vienmēr ir ietīta mākoņos. Dievi dzīvo savās zelta pilīs, kuras cēlis Zeva dēls Hefaists. Zevs ir tā valdnieks, kas sēž augstā zelta tornī. Dievi pulcējas kopējās sanāksmēs, kas pēc lemjamo jautājumu atrisināšanas pārvēršas līksmās dzīrēs. Dzīrēs tika pasniegts apbrīnojami gardais dievu ēdiens ambrozija. No zelta kausiem dievi baudīja dievu dzērienu nektāru, kas izplatīja brīnišķīgu smaržu. Zevs savu virsvaru izmanto tikai tad, ja kāds grauj iedibināto kārtību, neievēro likumus. Galvenās lēmēju tiesības Olimpā ir divpadsmit dieviem. Dievu un cilvēku tēvs ir Zevs. Smagās cīņās ieguvis varu, Zevs - sākotnējā stihisko zibeņu un pērkona personifikācija - veido mītni pēc patriarhālās kopienas parauga.…
