Grieķu demokrātija.
Straujais ekonomiskais un sociālais progress Atēnās un citās grieķu polisās drīz vien sasniedza savu augstāko robežu, jo ierobežotās zemes platības pamazām koncentrējās neliela skaita īpašnieku rokās. Tie, kļuvuši par sava veida monopolistiem, zemi par arvien augstāku cenu iznomāja tās reālajiem apstrādātājiem – zemniekiem. Ja pēdējie nevarēja samaksāt zemes renti, zemes īpašnieki tos, līdz ar pārējiem ģimenes locekļiem varēja pārdot verdzībā. No kādreizējās pārticības laukos 7. gadsimta p.m.ē. beigās vairs nebija palicis ne vēsts, to bija nomainījusi nabadzība un zemniecība bija uzkrājusi milzīgu parādu slogu. Nabadzīgākie slāņi jau atklāti sāka gatavoties revolūcijai lai panāktu bagātības pārdalīšanu sev par labu. Savukārt arī bagātie zemes īpašnieki, nespējot vairs nodrošināt ienākumus, kādus tie uzskatīja par pienācīgiem, bija saniknoti un noskaņoti ļoti kategoriski. Tie gatavojās nopietni, visiem iespējamiem līdzekļiem aizsargāt savas intereses, tai skaitā ar ieročiem, kā arī ieviešot daudz stingrāku likumdošanu. Atika un senā grieķu civilizācija kopumā bija nonākusi ekonomiskās un politiskās katastrofas priekšā. Tā droši vien arī būtu notikusi, ja vien nebūtu parādījies cilvēks, kurš kļuva par vienu no civilizācijas vēstures lielākajām leģendām. Tas bija Solons. Šis, ar gudrību un asu prātu apveltītais kādas aristokrātiskas ģimenes pēctecis drīz kļuva par daudzu likumu autoru un grieķu sabiedrības demokrātisko reformu iniciatoru. Solona reformas daļēji novērsa politisko krīzi, taču pilnībā neatrisināja briestošās grieķu sabiedrības politekonomiskās problēmas.
Savstarpējo karu ietekme.
Viens no Senās Grieķijas krīzes iemesliem bija savstarpējie grieķu kari, kuri pēc Persijas sakāves strauji izvērsās pašu grieķu starpā. Tā, Peloponesas līga, kas pastāvēja jau kopš 550. g. p.m.ē., tātad vēl pirms Persiešu kariem un, kas bija apvienojusies ap Spartu, nekad nebija samierinājusies ar Atēnu prioritāti. Arī pašas Atēnas lielā mērā provocēja citu Grieķijas pilsētu neapmierinātību ar to, ka savu kādreizējo diplomātiju, kas palīdzēja grūtā brīdī brīvprātīgā ceļā apvienot grieķu spēkus, tā sāka aizvietot ar savas gribas uzspiešanu. Peloponesas līga arvien biežāk sāka izrādīt pretestību Atēnu politikai, līdz abas konfederācijas nonāca līdz atklātam konfliktam - Peloponesas karam - kas sākās 431.g. p.m.ē. un turpinājās līdz 404. g. p.m.ē., tātad 27 gadus.
Leģendārais Atēnu valdnieks Perikls, kura laikā Atēnu demokrātiskās tradīcijas un kultūras attīstība sasniedza visaugstāko līmeni, mira divus gadus pēc Peloponesas kara sākšanās (429.g. p.m.ē.). Līdzvērtīga aizvietotāja nebija un Atēnās sāka valdīt demagogu oligarhijas, kas valsti veda no vienas neveiksmes otrā.
…
