Indija atrodas Āzijas dienvidos. Kā liels ķīlis šī zeme iespiežas Indijas okeānā. Austrumos tās krastus apskalo Bengālijas līča, bet rietumos – Arābu jūras ūdeņi. Ziemeļos Indiju no citām zemēm norobežo milzīgie Himalaju kalni, no kuriem plūst lielākās upes Inda un Ganga.
Platības ziņā Indija ir septītā lielākā un iedzīvotāju skaita ziņā otrā lielākā valsts pasaulē. Tā ir plaša, kolorīta zeme ar ļoti dažādām reliģijām, valodām un kultūrām. Trīs no pasaules lielajām ticībām – hinduisms, budisms un sikhisms – ir radušās tieši šeit. Valstī runā vairāk nekā 200 valodās, 40% iedzīvotāju runā hindi valodā. Indija ir viena no industrializētākajām valstīm. Pēdējo 15 gadu laikā strauji attīstījusies gan lauksaimniecība, gan rūpniecība, piesaistot arī ārvalstu investīcijas. Indijā tiek īstenota pasaulē plašākā demokrātija – balsošanas tiesības ir 450 milj. cilvēkiem. Galvaspilsēta ir Deli. Platība 3286590 km². Iedzīvotāji - 844324200. Oficiālās valodas : hindi un angļu.
Indijas ziemeļu apgabali atrodas subtropiskajā klimata joslā, bet zemes lielākā daļa – tropiskajā. Lielie kalnu masīvi aizsargā Indiju no aukstajiem vējiem, bet ne no tropiskiem negaisiem, vētrām un milzīgām lietusgāzēm, kuru laikā upes iziet no krastiem un pārplūdina plašus apgabalus.
Siltais un mitrais klimats Indijā veicināja augu valsts attīstību. Zemi klāj necaurejami mūžamežu masīvi – džungļi, kuros mitinās visdažādākie dzīvnieki – ziloņi, tīģeri, pērtiķi, indīgās čūskas un daudzi citi.
Indijas Kultūra
Pēc senās Indijas pirmiedzīvotāju kultūras sabrukuma 3.gadu tūkstoša beigās- 2.gadu tūkstoša sākumā p.m.ē. vajadzēja paiet daudziem gadsimtiem, kamēr no jauna izveidojās rakstība, attīstījās zinātne un māksla.
Indijas iekarotāji ārieši nepazina rakstību, bet viņiem bija izveidojusies augsti attīstīta mutvārdu daiļrade: no paaudzes paaudzē pārgāja nostāsti, teikas, dziesmas, kas vēstīja par senajiem āriešu dieviem un vadoņiem, to varoņdarbiem. Vēlāk šie senākie nostāsti un teikas papildinājās ar jaunākiem, kuri stāstīja par cīņām ar svešajiem dabas spēkiem, par zemju apgūšanu, tīrumu un ganību iekopšanu. Dieviem un varoņiem veltītās teikas un dziesmas sauc par vēdām (“vēda”- zināšanas).
Nostiprinoties prestieru varai, tika izstrādāti reliģisko ceremoniju noteikumi, kā arī dažādi likumi, kuri noteica cilvēku savstarpējās attiecības, atbildību par dažādiem pārkāpumiem un noziegumiem. Vēdas un likumus stāstīt un izskaidrot bija atļauts tikai brahmaņiem.
Tikai ap4.gadsimtu p.m.ē. Indijā sāka veidotiesno jauna rakstība un tika pierakstīts viss, kas paaudžu paaudzēs bija saglabājies brahmaņu atmiņā. Tā līdz mūsdienām atnākusi bagātā, daudzveidīgā indiešu literatūra. Indiešu rakstības pamatā bija zilbju raksts, kuru izteica ar nedaudz vairāk par 50 zīmēm.
Samērā augsti attīstīta Indijā bija matemātikas zinātne. Indieši ieviesa decimālo skaitļu sistēmu, skaitļu pierakstu ar 10 cipariem, un galvenais indiešu matemātiķu nopelns bija skaitļu zīmes “0” ieviešana. Ar šīs zīmes pielietošanu radās iespēja pierakstīt jebkuru skaitlisko lielumu. Indijas zinātnieki izstrādāja un pilnveidoja arī algebras pamatus. Pēc vairākiem gadsimtiem Indijas matemātiķu zināšanas nonāca līdz Eiropai.…
