Gadsimtiem ilgi grieķu kultūra ir sajūsminājusi eiropiešu prātus un dara to vēl šodien. Senās Grieķijas kultūra bija seno austrumu kultūras mantiniece, tomēr, gūstot jauna kultūras tradīcijas, tieši sengrieķu kultūra kļuva par visas Eiropas kultūras šūpuli.
Ahajieši Grieķijā ieradās XXI gs. p.m.ē. un izveidoja Atēnās, Mikēnās, Tirintā, Pilosā, Tēbās savas valstis, bet 16. gs. p.m.ē. iekaroja Krētu. Savstarpējās ietekmes rezultātā radās kultūra, kas sevī ietvēra gan Krētas, gan ahajiešu kultūras iezīmes. Tieši ahajiešu mitoloģijā Homērs smēlās ierosmi saviem darbiem.
13. – 12. gs. p.m.ē. kultūra savstarpējā mijiedarbībā pastiprinājās, jo Grieķija nespēja visus pabarot, un Vidusjūrā aktivizējās sarežģīta migrācija, kas radīja priekšnoteikumus kultūru sintēzei.
Ļoti svarīga sengrieķu kultūras īpatnība ir demokrātija. Valsts nepastāvēja “ārpus” pilsoņiem vai pat virs tiem. Paši Grieķi polisu iedzīvotāji arī bija šī valsts. Tas radīja absolūtu personīgā un sabiedriskā vienību, kas izpaudās visdažādākajās dzīves jomās :
1.Konkrētais un vispārīgais.
2.Personīgais un sabiedriskais.
3.Intīmais un monumentālais.
Cita svarīga sengrieķu kultūras iezīme ir sacensība. Un ne tikai Olimpiskās spēles, bet arī dramaturgu, tēlnieku, mūziķu sacensības. Sengrieķu kultūrā gandrīz vienīgais objekts ir cilvēks.
Filozofs Protagors ir teicis:
“Cilvēks ir visu lietu mērs.”
Dabas, ainavas, attēlojums parādās tikai helēnisma laikmetā.
Kultūras sūtību senie grieķi saskatīja pilsiņa harmoniskajā attīstībā, fiziskajā un garīgajā saskaņā. Pat vergs Atēnās zināja, ka sevišķi nopelni valsts labā ( arī izcili panākumi mākslā vai sportā) garantēja vergam brīvību. Varbūt tāpēc vergi Atēnās nekad nesacēlās. …
