Stimulējošā fiskālā politika ir valdības pasākumu kopums, kas tiek īstenoti, lai novērstu ekonomikas lejupslīdi vai veicinātu tās attīstību.
Valdība var iedarboties uz valsts ekonomiku, palielinot valsts izdevumus un/vai samazinot nodokļu likmes.
Ja valstī ekonomika atrodas depresijas fāzē, reālais IKP strauji samazinās un pieaug bezdarbnieku skaits. Valdības uzdevums ir šo procesu apturēt, stimulējot kopējo pieprasījumu un reālā iekšzemes kopprodukta pieaugumu.
Vienlaicīgi ar iekšzemes kopprodukta pieaugumu, palielinās arī naudas pieprasījums. Bet, ja naudas piedāvājums paliek nemainīgs, tas sekmēs procenta likmju pieaugumu, kas negatīvi atspoguļosies uz kopēja investīciju apjoma tautsaimniecībā. Tāpēc, lai stimulējošā fiskāla politika būtu efektīva, valdībai ir svarīgi pielietot arī monetārās politikas (naudas un banku politikas) instrumentus. Tas nozīme, ka valsts centrālai bankai ir jāpalielina naudas piedāvājumu un jāpazemina procentu likmes. Tas stimulēs ieguldījumus investīcijās un tā rezultātā attīstīsies ražošana un palielināsies nodarbinātība.
Stingrā jeb ierobežojošā fiskālā politika ir valdības pasākumu kopums, kas tiek veikti, lai ierobežotu ekonomisko aktivitāti tās virsotnes fāze. Fiskālās politikas instrumentus var izmantot arī ja ir nepieciešams palēnināt ekonomikas attīstības tempus, kad ekonomika atrodas virsotnes fāzē. Tad valdība pielieto ierobežojošo fiskālo politiku, kuras mērķis ir samazināt kopējo pieprasījumu un nepieļautu pārāk lielu reālā iekšzemes kopprodukta un arī inflācijas pieaugumu.
…