Hamlets ir Dānijas karaļa dēls, taču viņa tēvs ir miris un māte Ģertrūde, viņaprāt, pārāk ātri ir devusies laulībās ar tēva brāli Klaudiju. Hamleta prātu māc skumjas un pasaule šķiet pliekana un smacīga, taču tad, kad viņš uzzina par tēva klīstošo garu un tēva īstajiem nāves iemesliem, viņš kļūst atriebības kārs un satraukti zinātkārs. Hamlets vēlas izdibināt pat visniecīgākās detaļas un viltīgā veidā gan apstiprināt to, ka Klaudijs ir vainīgs pie viņa tēva nāves, gan pašam Klaudijam radīt sirdsapziņas pārmetumus, kas mijas kopā ar bailēm. Hamleta viltīgais gājiens ir izlikšanās par jukušu un klejojošo aktieru uzrunāšana, lūdzot tiem uzvest izrādi pēc viņa norādījumiem, - atainojot viņa tēva nāvi, Klaudija pāri nodarījumus un mātes niecīgo skumšanas periodu. Hamleta nolūks attaisnojas – Klaudijs satraukts pārtrauc izrādi, viņa mātei tas liek nepatīkami aizdomāties, bez tam, šo izrādi redzēja arī citi.
Par Hamletu, nākamo likumīgo Dānijas karali, saviļņojošā un sašutušā patosā (jo Hamlets šķiet vājprātīgs kļuvis) izsakās Ofēlija: „Ak, kāds te cildens gars ir sadragāts!/ Valstvīra skatiens, zinātnieka runa,/ Vēl karavīrs un savas zemes zieds,/ Un cerība, un iznesības paraugs,/ It visu apbrīnots!” (306) Lai gan labie vārdi varētu būt pakļauti pārspīlēšanai mīlas dēļ, šādos vārdos meklējams arī patiesības atspoguļojums, jo Hamletam, kā īstam karaļa dēlam patiesi šādas īpašības varēja piemist.
Hamlets piedzīvojis smagu nodevību no Klaudija, Rozenkranca un Gildensterna puses, kuri vistiešāk bija saistīti ar izsūtīšanu uz Angliju, lai tas nekavējoties tiktu pakļauts nāvei, taču Hamlets, glābjot savu dzīvību, viltoja vēstuli un īsteno zīmogu, prasmīgi atdarinot reiz tik neciesto glīto rokrakstu. Tā nu abi pavadoņi pēc šīs viltotās vēstules prasībām tiek nokauti, un Hamlets atriežas Dānijā, kur viņu turpmāk līdz pat liktenīgajai divkaujai pavadīja uzticamais draugs un studiju biedrs no Vitenbergas – Horācijs, kurš lugas izskaņā apņemas par šo traģisko atgadījumu virkni pavēstīt citiem.
…
