Ieskats vēsturē.
1886. gada 1.- 4. maijā Čikāgā notika ASV strādnieku Vispārējais streiks, kurā tika izvirzīta prasība noteikt astoņu stundu darba dienu. Daudzi streika dalībnieki tika nogalināti. 1. maijā Čikāgā Alberts Pārsons kopā ar ģimeni sarīkoja darbaļaužu gājienu astoņu stundu darba dienas atbalstam.
Gājienā piedalījās aptuveni 80 tūkstoši cilvēku, un tas tiek uzskatīts par pirmo Maija parādi. Amerikāņu darba federācija 1888. gadā Sentluisā pasludināja, ka, sākot ar 1890. gada 1. maiju, amerikāņu strādniekiem nevajadzētu strādāt ilgāk par 8 stundām, un šis gads uzskatāms par Maija svētku, Starptautiskās darbaļaužu solidaritātes dienas, sākuma gadu.
Britu sievietes un bērni kopš 1847. gada drīkstēja strādāt „tikai” desmit stundas dienā. Jau 19. gs. pirmajā pusē angļu sociālais „utopists” Roberts Ovens radīja saukli „Astoņas stundas darba, astoņas stundas atspirgšanai, astoņas stundas atpūtai”. Tādējādi tika formulēts mūsdienu darba dienas optimālais sadalījums.
Franču strādnieki pēc 1848. gada februāra revolūcijas strādāja līdz 12 stundām dienā. II. Internacionāles 1. kongress 1889. gadā Parīzē pieņēma lēmumu ik gadus 1. maijā visās valstīs sarīkot strādnieku solidaritātes demonstrācijas.
Krievijā Darbaļaužu svētkus pirmo reizi atzīmēja 1891. gadā Pēterburgā.
Latvijā šie svētki pirmoreiz notika 1893. gadā Liepājā. 1904. gada 1. maijā pirmoreiz Latvijā tika uzvilkti sarkanie karogi ar revolūcijas lozungiem. 1905. gadā pirmoreiz svinēšanā piedalījās arī lauku darbaļaudis.
Padomju gados 1. maija demonstrācijas izvērtās par raibu, skaļu svētku norisi. Gājienus papildināja karodziņi, krāsaini baloni, pūtēju orķestri, lozungi u. c.
Reti kurš zina, ka šiem svētkiem ir senas pagāniskas saknes. Senās Itālijas iedzīvotāji pielūdza dievieti Maiju – zemes un ražas aizbildni. Par godu viņai pēdējais pavasara mēnesis tika nosaukts par maiju, bet šī mēneša pirmajā dienā tika rīkoti svētki.
…
