Saziņas būtība un struktūra

Svarīgi ir atcerēties, ka domas un izjūtas vienmēr iesliecas subjektīvajā pieredzē, kas katram no saskarsmes partneriem ir atšķirīga. Tātad, ja nav saskarsmes, tad arī sazināšanās iespējas ir liegtas. Līdz ar to saziņa uzskatām par saskarsmes galveno pamatveidu.1
Psihokulturālajā aspektā uzsvars tiek likts uz kognitīvajiem procesiem un to, ka saskarsmē vienlaikus darbojas cilvēka intelektuālā, emocionālā un gribas sfēra. Tāpēc saziņā cilvēkiem tiek izvirzīta prasība rīkoties kā ar skaidriem faktiem, tā ar nepārprotamām jūtām un domām, kas kopumā veido informatīvo materiālu, kurš ar faktu, uzskatu un noskaņojumu palīdzību tiek ne tikai nodots saziņas partneriem, bet arī jaunradīts, precizēts un attīstīts.
Sociālkulturālajā saskarsmes aspektā uzsvars tiek likts uz piederību sociālajai grupai (grupu izziņa, starpgrupu – individuālā izturēšanās, sociālā identitāte) un lomu attiecībām tajā, uz sazināšanās funkcijām – kontaktēšanos, identifikāciju un empātiju. Šie aspekti vistiešākajā veidā sekmē vajadzības pēc sazināšanās apmierināšanu.
Darbības jēdziens sociālās psiholoģijas teorijās ilgus gadus tika aplūkots attiecībās subjekts-priekšmets, akcentējot subjekta-objekta mijiedarbību. Biheivioristiskās pieejas pārstāvji uzskata, ka indivīdam piemīt iedzimta spēja reaģēt uz vides notikumu iedarbību un apgūt atbilstīgu uzvedības modeli. Savukārt neobiheivioristiskās orientācijas pārstāvji mijiedarbību skata guvumu un zaudējumu aspektā. Saskarsmi viņi analizē galvenokārt kā procesu.
…