Psihe ir vienīgais fenomens, kas cilvēkam dots nepastarpināti un tāpēc ir jebkuras runas pieredzes veidošanās neatņemama sastāvdaļa. Tā savā visumā nav vienkārša, bet ļoti komplicēta parādība. Cilvēka psihē ietilpst tādas atsevišķas psihiskas parādības jeb procesi, kā: nojauta, atmiņa, uzmanība, interese, fantāzija, domāšana, emocijas un jušana, vēlēšanās un iegribas. Cilvēka un dzīvnieka psihes atšķiras. Psihe pastāv tikai tur, kur ir dzīvi organismi un ir pašregulācijas procesi. Tā atspoguļo realitāti.1
Sekmīgu saziņas procesu nodrošina arī uzmanība, kas ietekmē nepieciešamās informācijas atlasi, kontroli un saglabāšanu, tādā veidā bieži nosakot arī veiksmes un neveiksmes informācijas apmaiņā. Runātājam vajag savu uzmanību sadalīt, gan reaģējot uz klausītāju uzvedību, gan uz viņu uzmanības noturību, kas ir viens no veiksmīgas runas priekšnosacījumiem. Runātāja un klausītāja mijiedarbības procesā nozīmīga ir prasme klausīties (koncentrēties, ievērojot nejaušus blakus faktorus, nošķirt svarīgo no mazsvarīgā un nebūtiskā, kā arī izdarīt secinājumus par dzirdēto). Ikvienam ieteicams izkopt arī uzmanību un spēju to noturēt, sadalīt, kā arī pārslēgt no viena objekta uz citu. Uzmanībai vienlaikus ir jābūt pievērstai arī runas saturam un formai.2
Pēteris Birkerts apgalvo, ka "uzmanība ir psihes īpašība, kura dod iespēju psihei no daudziem pieredzējumiem (iespaidiem) uzņemt tikai vienu vai nedaudzus un uz viņiem sakopot apziņu." Uzmanības māte ir interese, bet uzmanība, savukārt, zināšanas māte.3
…