Katram cilvēkam piemīt spēja un tieksme uz individuāciju (pašattīstību), kuras rezultātā tas pietuvojas individuālajai savdabībai kā veselumam un tā realizācijai. Individualitāte ir mūsu iekšējā, pastāvīgā, ne ar ko nesalīdzināmā unikalitāte. Individuācija ir paštapšana, tapšana par šo individualitāti un tās turpmākā iemiesošanās, pašrealizācija. Individualitātes kā veseluma attīstība ir kustība uz lielāku brīvību.1
Personība ir normāls cilvēks (īpatnis, indivīds), kas dzīvo sabiedrībā un kura dzīvesdarbība ir tā iekārtota, ka sabiedrība gūst no viņa darba zināmu labumu (ieguldījumu). Viņam ir pietiekami enerģijas un drosmes stāties pretī tām problēmām un grūtībām, ko viņš sastop savā ceļā.2
Psihiskie procesi ir visdinamiskākās psihiskās parādības, kas tieši realizē psihisko dzīvi. Izšķir izziņas jeb kognitīvos (sajušana, uztveršana, atcerēšanās un priekšstatīšana, domāšana un iztēlošanās), emocionālos un gribas procesus. Psihiskajiem procesiem atkārtojoties, sintezējoties un nostiprinoties, veidojas psihiskās īpašības, kas savukārt izpaužas ar psihisko procesu starpniecību. Psihisko procesu norise ietekmē personības attīstību.
Pasaule cilvēkam ir pieejama ar sajūtu starpniecību. Saziņā cilvēka ķermeni ar pasauli vienlaikus saista vairākas sajūtas (redze, dzirde, oža, tauste, garša), kas atrodas savstarpējā mijiedarbībā un ir nodar¬binātas uztverē. Līdz ar to acis redz saziņas partneru darbību iz¬pausmes, ausis dzird paša un partnera teikto, deguns saož apkārtē¬jās smaržas utt. Tātad cilvēka apziņā nav nekā tāda, kas iepriekš nebūtu bijis viņa sajūtās un ko viņš nebūtu iepriekš uztvēris.
Informācijas uztveres, apstrādes un atcerēšanās process nav ie¬spējams bez atmiņas. Tā cilvēkiem ļauj saglabāt un atjaunot sajutās un pārdzīvojumus, saziņas partneru vecumu, atrašanās vietu telpu, stāju, gaitu, žestus, mīmiku, balss intonāciju.3
…
