Analizējot saskarsmi starp cilvēkiem ar garīgās attīstības traucējumiem, vienmēr jāņem vērā viņa psihisko traucējumu izraisītās īpatnības uztverē, emocionālos pārdzīvojumos, uzvedībā. Svarīgi, kāds ir saskarsmes mērķis un motīvi, sākot sarunu ar garīgi slimiem cilvēkiem. Vienā un tai pašā situācijā garīgi slima cilvēka saskarsmes mērķi un motīvi var būt atšķirīgi. Piemēram, mēs sāk sarunu ar garīgi slimu cilvēku, lai ievāktu informāciju par viņa vajadzībām, savukārt viņš piekrīt sarunai, lai noskaidrotus sev interesējošos jautājumus vai rastu savu problēmu risinājumu. Ir situācijas, kad cilvēks ar garīga rakstura traucējumiem sāk sarunu, lai justos drošībā, tiktu uzklausīts saprasts, reizēm sarunai no garīgi slima cilvēka puses ir manipulatīvs raksturs. Tātad katra situācija jāvērtē individuāli, jāvērtē garīgi slima cilvēka mērķis, kādēļ viņš piekritis vai sācis veidot saskarsmi.
Veidojot saskarsmi ar garīgi slimu cilvēku, svarīgi ņemt vērā saskarsmes aspektus. Verbālā saskarsme nodrošina informācijas iegūšanu un nodošanu. Saņemot informāciju no cilvēka ar garīga rakstura traucējumiem, svarīgi lietot skaidrus jautājumus, kas sākas ar Kā? Kur? Kad? Kāds? Cik? Atklātie jautājumi mudina garīgi slimu cilvēku uz plašāku, detalizētāku stāstījumu. Piemēram,
• kā jūs domājat...?
• Kā jūs to saprotat...?
• Kāds tam varētu būt iemesls...?
• Kur jūs to redzējāt...? utt.
Saskarsmē jāizvairās no jautājumiem, kas sākas ar vai?, jo šādi formulēts jautājums ierobežo atbildes iespējas tikai ar jā vai nē. Pat situācijās, kad garīgi slims cilvēks nevēlas stāstīt, atklātie jautājumi ir atbildēt stimulējoši.
Veidojot saskarsmi ar agrīgi slimiem cilvēkiem jāievēro šadi nosacījumi:
•Jārunā skaidri un saprotami. Nelietot sarežģītus terminus, izteicienus.
…
