Kad ārējais iespaids ir gūts, sākas nākamā saskarsmes pakāpe – komunikācija. 80% no komunikācijas ir neverbāla, bet tikai 20% - verbāla (kas nozīmē ne tikai runāšanu, bet arī klausīšanos). Tas nozīmē, ka žesti, mīmika, ķermeņa valoda nosaka daudz vairāk nekā vārdi. Verbālās un neverbālās komunikācijas galvenā nozīme ir mijiedarboties ar cilvēku un gūt abpusēju (reizēm arī vienpusēju) labumu, saņemt un nodot informāciju. Verbālās saskarsmes galvenā nozīme ir saturiski bagātīgas informācijas nodošana, savukārt neverbālā saskarsme šo informāciju pastiprina, padziļina. Ja es monotonā balsī noskaldu: „Tu esi ļoti jauka,” nerodas ticamības efekts. Taču, ja es tajā brīdī smaidu, žestikulēju, skatos cilvēkam acīs, var nolasīt to, ka es tā patiešām domāju. Verbālā komunikācija bez neverbālās nav iespējama, jo ar acu skatu var signalizēt par sarunas sākumu vai nobeigumu, ar žestu, mīmikas palīdzību – izrādīt emocionālo stāvokli, ko nevar panākt ar balss intonāciju vien.
Pozitīvais aspekts ir tāds, ka ar valodas un žestu palīdzību ar iepriecināt, uzmundrināt cilvēku, atklāt citiem un saņemt bagātīgu informāciju, izteikt savas sajūtas, atklāt savu raksturu. Negatīvais savukārt – izmantojot gan verbālo, gan neverbālo saskarsmi, cilvēku var iedzīt mazvērtības kompleksos vai vēl trakāk - šodien lasīju, ka Amerikā 11 gadus vecs puisēns ir izdarījis pašnāvību, jo klasesbiedri to apsaukājuši par homoseksuālu. Komunikācijai ir ārkārtīgi liels spēks. Nepatīkami ir arī, ja cilvēks pārāk daudz žestikulē vai par daudz runā, vai arī nerunā un neizmanto mīmiku nemaz – tādi cilvēki liekas garlaicīgi. Ar neverbālo komunikāciju īpaši ir jāuzmanās, esot ārzemēs, jo vienādiem žestiem var būt dažādas nozīmes.
…
