Saskarsme ir galvenā cilvēka esamības forma, pie tam neatņemama cilvēka raksturojumam.
Saskarsme – tiešs vai netiešs kontaktēšanās process, kura mērķis ir ietekmēt partnera uzvedību, emocijas, nostādnes, attieksmes, aktivitātes pakāpi un darbību.
Pastāv divu veidu saskarsme:
1.Ārējā saskarsme – reālā komunikācija, kuru redz, dzird, vārdiskā un nevārdiskā.
2.Iekšējā saskarsme – neredzam, bet spriežam par to pēc saviem novērojumiem.
Saskarsme sākas ar savstarpēju uztveri, un no tās ir atkarīgs, kā saskarsme veidosies tālāk. Runājot par sociālo uztveri, akcentē tieši cita cilvēka personības uztveres aspektu, nevis informācijas uztveri komunikācijas procesā.
Informācijas apmaiņas process – kad cilvēki nodod informāciju cits citam dažādos veidos. Informāciju var tikt nodot vārdiski un arī bez vārdiem, ar ķermeņa kustībām. Žestiem, pozu, palss intonāciju, mīmiku.
Rīcības regulācija. Saskarsmes procesā, veicot kādu kopīgu darbību, cilvēki cits citu ietekmē. Analizējot rīcību, uzmanība tiek pievērsta tam, kā notiek mijiedarbība starp diviem vai vairāk cilvēkiem vai arī kā savā starpā sadarbojas vairākas grupas.
Minētie komponenti saskarsmes procesā darbojas kā vienota sistēma.
Izolēti cits no cita, tie neeksistē.
Saskarsmes veidiem vienotas klasifikācijas nav, tomēr var izdalīt:
- mērķa, kuras nolūks ir uzturēt partneru attiecības, parādīt uzmanību, apliecināt cieņu;
- izziņas komunikācija, kurā galvenais mērķis ir jaunas informācijas iegūšana;
- ekspresīvajā komunikācijā galvenais ir emociju un jūtu izpausmes;
- pamudinošā komunikācija, kuras nolūks ir kaut ko panākt no partnera;
- pārliecinošās komunikācijas mērķis parasti ir mainīt partnera viedokli, novirzīt viņa domas uz mūsējām;
Pēc normativitātes pakāpes saskarsmi var iedalīt oficiālajā vai neoficiālajā.
Oficiālajā jeb lietišķajā saskarsmē cilvēki kontaktējoties rēķinās ar iepriekšnoteiktām normām.…
