Saskarsme ir viena no cilvēka pamatvajadzībām. Ir vienkārši neiedomājami ne arvienu nekontaktēties, dzīvot tikai savā pasaulē, neizklāstīt savu pasaules uztveri citiem, kā arī neuzzināt citu pasaules skatījumu, jo cik dažādi cilvēki, tik dažādi arī skatījumi. Ja varētu piekrist visam Z. Freida teorijās izklāstītajam, tad mēs visi izrādītos neārstējami slimi, bet katrs ar savu individuālo kaiti. Nepiekrītu apgalvojumam par normālumu un nenormālībām jeb dažādām novirzēm. Protams, kaut kas var likties nenormāls un amorāls, bet arī tas viss pastāv, tas viss ir atļauts. Pie vainas ir aizspriedumi un stereotipi. Savā veidā varētu vainot arī aprobežotību – bet ja tev, piemēram, nepatīk tumšādainie, tad visdrīzāk jāmeklē cēloņi, kāpēc tev viņi nepatīk, nevis jāturpina izjust nepatiku. Kaut arī ir pierādīts, ka priekšstats par cilvēku rodas 90 sekunžu laikā, tomēr tas nenozīmē, ka kādam ir privilēģijas tikt atzītam tikai ādas krāsas dēļ, tas bija tikai viens no piemēriem. Cits piemērs – viens cilvēks (kas pieņemsim ir hokeja fans) ierauga otru cilvēku un viņam viņš uzreiz neiepatīkas. Pēc kāda laika viņš atkal satiek to pašu cilvēku, kontaktējas ar to un uzzin, ka viņš esot hokejists – pirmā cilvēka, kas ir hokeja fans, attieksme uzreiz mainīsies par labu otram cilvēkam, kas ir hokejists, vadoties pēc individuālajām vērtībām un stereotipiem. Īstenībā stereotipu esamība dažkārt traucē saskarsmē, kaut arī tie ir radušies dažādu situāciju un cilvēku teiktā ietekmē. Šā vai tā bez saskarsmes nav iespējams nekas, kaut arī izšķir gan dialoga (subjekts kontaktējas ar subjektu), gan monologu – subjekts sarunājas pats ar sevi, visbiežāk iekšēji – t.i., analizē situācijas, cilvēku rīcību un pēc savas vērtību skalas nosaka arī savu attieksmi pret daudzajām lietām, kas mudina cilvēku domāt.…
