Kas ir socializācija?
Saskarsme ir galvenā cilvēka esības forma. „Kompetenta, labvēlīga saskarsme ir patiesi vienīgā, īstenā cilvēku dzīves greznība”, teicis A. de sent-Ekziperī.
Cilvēka sociālās dabas, sociālās uzvedības programmas, personības attīstības procesu cilvēka mūža garumā sauc par socializāciju. Krievu sociologi A. un K. Radugini ir devuši sekojošu definīciju: „Socializācija ir process, kurā indivīds apgūst uzvedības modeļus, sociālās normas un vērtības, kas nepieciešamas viņa veiksmīgai funkcionēšanai pastāvošajā sabiedrībā. Socializācija aptver visus kultūras, apmācības un audzināšanas procesus, ar kuru palīdzību cilvēks iegūst sociālu dabu un spēju piedalīties sabiedrības dzīvē.”
Kas ietekmē māsas socializēšanos praksē?
Rūpes un gādība par citiem nav atraujama no rūpēm un gādības par sevi – gan par savu materiālo labklājību, gan gara attīstību, lai to, ko spēj paveikt pats, neuzkrautu kā papildus pienākumu citiem, arī valstij. Pašrūpju nepietiekamība ir izteikta postsociālistisko sabiedrību raksturīga iezīme. Ir jāšķir nabadzība, slimības, dažādas nelaimes, kurās ir vainojami sociālie apstākļi, liktenīga sagadīšanās, kas nav atkarīga no cilvēka rīcības un prasmes, no nelabvēlīgas situācijas, ko radījis cilvēks pats gan sev, gan citiem, vienmēr paļaudamies uz to, ka par viņu parūpēsies. Māsas darbā ir īpaši svarīgi prast nošķirt šīs divas situācijas, jo viens no māsas uzdevumiem ir veicināt pašaprūpi, likt pacientam saprast, ka arī viņam pašam ir par sevi jāparūpējas, ka nevar visā paļauties uz citiem.
Aprūpes pētnieki par aprūpes procesam nepieciešamām uzskata zināšanas, pacietību, uzticamību, godīgumu, pazemību, cerību un drosmi. Jārūpējas vairāk ne tikai par katra slimnieka, aprūpes pacienta fizisko, ķermenisko, bet arī garīgo, dvēselisko, savstarpējo attiecību labklājību, vispārējo un individuālo labklājību saistībā ar dziļāko eksistenciālo būtību, kas sevī iekļauj dzīves piepildījumu, personiskās un sociālās dzīves jēgas jautājumus.…
