Šariāta tiesību un kanonisko tiesību salīdzinājums

2. KANONISKĀS TIESĪBAS
Kanoniskās tiesības ir baznīcas tiesību daļa, kas regulē Baznīcas kā institūcijas iekšējo dzīvi, tās attiecības ar valsti, kā arī garīdzniecības dzīvi, kā arī viduslaikos tās atrunāja civilo un krimināltiesību jomu, tādējādi pakļaujot arī laicīgās personas baznīcas jurisdikcijai. Šaurākā nozīmē kanoniskās tiesības ir likumi, ko izdevusi sinode, baznīcas koncils vai personīgi bīskaps, plašākā nozīmē tās ir pirmsreformācijas Rietumu kristīgās Baznīcas tiesību - eklēzisko tiesību - daļa. To galvenie avoti ir baznīcas koncilu lēmumi (kanoni), dekretālijas un apustuļu noteikumi. Kanonisko tiesību veidošanās ir saistīta ar kristietības pirmsākumiem, likumu lomu reliģiskajā dzīvē.
Laikā, kad 325.gadā Nikejā notika pirmais vispasaules kristīgās baznīcas ekumēniskais koncils un tika pieņemta virkne lēmumu, kas veidoja Romas Katoliskās baznīcas kanonisko tiesību pamatus. Laika gaitā kanonu skaits arvien auga. Līdz ar to radās nepieciešamība tos apkopot krājumos. Sākotnēji krājumus kārtoja hronoloģiskā kārtībā, bet vēlāk jau tos veidoja pa noteiktām tēmām un daļa no tiem saturēja arī juridiskus priekšrakstus. Visi krājumi apvienoja tiesību normas ar morāles priekšrakstiem, teoloģiskām doktrīnām un liturģiskām formulām. …