Šampanietis ir izsmalcināts un leģendām apvīts dzēriens, un tā baudīšana ir svētki, kam piestāv sveču gaisma un romantika.
Šampanieša radītājs ir bijis mūks Dom Pengnon, kurš uzskatījis sievietes par tik zemiskiem un zaglīgiem radījumiem, kās vīnogām nav laižami ne tuvumā, taču, re, kādu liktenīgu joku izspēlēja dzīve: gadsimtu gaitā šampanietis kļuva par mīlestības un romantiskas divvientulības simbolu un tieši sieviešu īpaši iecienītu dzērienu.
Tagad šampanieša darīšana, protams, vairs nav mūku ziņā ar to nodarbojas vīndari Francijas Šampaņas provincē, un tikai šajā ģeogrāfiskajā vietā radītais dzēriens drīkst nest cildeno šampanieša vārdu (citur tapušos sauc par dzirkstošajiem vīniem). Veids, kā šampanietis top, ir īsts mākslas un mistikas apvienojums: no divu vai trīs šķirņu vīnogām izspiež sulu, kas pārtop šampanietī un savas labākās īpašības iegūst īpašos pagrabos, turklāt pudelēm noteikti jābūt novietotām horizontāli. Lielāko šampanieša namu pagrabu ejas esot kilometriem garas, un labākie dzērieni pavada tur pat vairāk kā pusgadsimtu, savukārt pats mazākais laiks, kāds šampanieša pudelēm būtu jāpavada pagraba klusumā, laiku pa laikam pagrozītām no vieniem uz otriem sāniem, ir vismaz divarpus gadu. Kad noteiktais laiks pagājis, pudeles, lēni un īpašā veidā grozot, tiek pieceltas tā, lai viņa nosēdums sastātos pudeles kakliņā. Nesasaldējot pašu dzērienu, šos nosēdumus sasaldē īpašā mīnus astoņpadsmit grādu aukstā šķidrumā, pudelei esot ar kakliņu uz leju, un izņem. Tad ari pudeles ir aizkorķējamas un laižamas pārdošanā. …
