Salīdzināša kā zinātniskā darba paņēmiens tiek ļoti plaši izmantots eksperimentālajā un teorētiskajā izziņā vispār, arī valodniecībā, tāpat dzimtās un nedzimtās valodas mācīšanas metodikā. Salīdzinot tiek konstatētas līdzīgo parādību kopīgās un atšķirīgās pazīmes vienā un tai pašā valodā vai arī dažādās valodās [Koduhovs 1987: 255].
Taču valodniecisko pētījumu metodikā salīdzināšana vienas valodas ietvaros tiek principiāli norobežota no vairāku valodu salīdzināšanas. Izdarot salīdzināšānu vienas valodas ietvaros, tiek pētītas vienas un tās pašas valodas kategorijas un parādības, turpretī, salīdzinot vairākas valodas, pētī dažādu valodu kategorijas un parādības [Koduhovs 1987: 255].
Vairāku valodu salidzināšana kā valodnieciskās analīzes metode radās, no vienas puses, nedzimtās valodas mācīšanas prakses ietekmē, no otras puses – radniecīgu valodu pētīšanas rezultātā. Valodniecības teorijā vairāku valodu salīdzināšana apjēgta 19.gadsimta sākumā sakarā ar salīdzināmi vēsturiskās valodniecības rašanos [Koduhovs 1987: 255].
Vairāku valodu salīdzināšana izveidojās par īpašu pētīšanas paņēmienu sisēmu – par salīdzināmi vēsturisko metodi. Tā pamatojas uz faktu, ka ir radniecīgas valodas, t.i., valodas, kas radušās no vienas pamatvalodas, tai attīstoties dažādos virzienos. Tāpēc, kaut arī radniecīgām valodām nav pilnīgi identu skaņu un formu, sakņu un afiksu, to atšķirību un līdzību var skaidrot un izprast kā vienas un tās pašas valodas likusakarīgas attīstības rezultātu [Koduhovs 1987:255].
Uz valodas salīdzināšanu balstīti divi salīdzināmās metodes veidi – salīdzināmi vēsturiskais un salīdzināmi sastatāmais valodu pētīšanas veids. Šie divi pētīšanas veidi būtiski atšķiras gan pēc mērķiem un uzdevumiem, gan pēc pētījamā materiāla un lietošanas robežām, gan pēc zinātniskās analīzes paņēmieniem un metodikas [Koduhovs 1987:255].…
