Dāvinājuma līgums.
1912. Dāvinājums ir tiesisks darījums, ar kuru kāds aiz devības piešķir citam bez atlīdzības kādu mantisku vērtību.
Dāvinājuma līgums ir līgums, ar kuru bez atlīdzības nodod īpašuma tiesības.
Dāvinājuma līgumā ir svarīgi divi momenti: 1) aiz devības; 2) bez atlīdzības.
Pirmais moments (aiz devības) ir subjektīvs moments, t.i. griba apdāvināt. Ja nav tādas gribas apdāvināt, tad nav dāvinājuma. Devība nav tikai līguma motīvs, bet līguma pamats. Otrs moments (bez atlīdzības) ir objektīvs moments, kurš rada mantiskas vērtības samazināšanos vienā un palielināšanos otrā pusē. Šo momentu var fiksēt.
1913. Dāvinātājam ir jābūt rīcībspējīgam. Apdāvināmajam ir jābūt spējai kļut par dāvinātās lietas īpašnieku un pieņemt ccita veida labumu..
1914. Dāvinājuma objekts ir mantiska vērtība, taču tas nozīmē, ka dāvinājumam ir dažādi veidi, un sakarā ar to nav pareizi uzskatīt dāvinājumu tikai par īpašuma iegūšanu, bet dāvinājums attiecas arī uz saistību tiesībām. Dāvinājums var būt:
1) īpašuma vai citu lietu tiesību atdošana apdāvinātājam,
2) prasījumu tiesības bezatlīdzības cesija,
3) apdāvinātā atsvabināšana no pienākumiem pret dāvinātāju vai trešajām personām,
4) atteikšanās no kādas tiesības apdāvinātājam par labu, kā arī
5) viņa lietu bezmaksas pārziņa.
Dāvinājuma priekšmets ir mantisku vērtību došana.
Dāvinājums sekas.
1915. Lai dāvinājums būtu spēkā, tas jāpieņem apdāvināmam vai viņa vietniekam.
Ja tajā brīdī, kad apdāvinātais izsaka piekrišanu dāvinājumu pieņemt, dāvinātājs vairs nav rīcības spējīgs, tad dāvinājums atzīstams par nenotikušu.
Izsakot piekrišanu dāvinājumu pieņemt, apdāvinātais, kā arī viņa mantinieki iegūst tiesību prasīt tiesas ceļā dāvanas nodošanu tiklab no dāvinātāja, kā arī no viņa mantiniekiem
Dāvinājums ir divpusējs darījums, līgums, kurā vajadzīga abu pušu piekrišana. Piekrišanu var dot pats apdāvinātais vai viņa vietnieks. Tā kā dāvinājums ir konsensuāls līgums, ir skaidrs, ka dāvinājuma līguma noslēgšanai pietiek ar apdāvināmā piekrišanu pieņemt dāvinājumu, bet dāvinātās lietas pieņemšana nav nepieciešama (CL 1915. p.)
1916. Dāvinātājam nav ne jāmaksā nokavējuma procenti, ne jāizdod augļi, ko viņš no dāvinātās lietas saņēmis.
Ja dāvinātājs nokavē līgumā paredzēto vai no tā izrietošo dāvanas nodošanas termiņu, viņam nav ne jāmaksā nokavējuma procenti, ne jāatdod augļi, ko viņš saņēmis no dāvinātās lietas
1917. Ja dāvina ķermenisku lietu, tad ar tās nodošanu uz ieguvēju pāriet īpašuma tiesība.
Par dāvinātās lietas bojā eju vai pasliktināšanos, kā arī par tās attiesājumu vai trūkumiem dāvinātājs atbild tikai tad, ja viņš noteikti to uzņēmies vai arī pielaidis ļaunprātību vai rupju neuzmanību.
Atlīdzība par attiesājumu un par lietas trūkumiem aprobežojas tikai ar tā atdošanu, ko apdāvinātais izdevis lietai no savas paša mantas. …
