1. ST jēdziens un rašanās pamati.
ST ir tādas tiesības uz kuru pamata vienai personai – parādniekam jāizdara par labu otram – kreditoram zināmas darbības, kam ir praktiska vērtība. (1401.p.)
ST = tiesību kopums, kas regulē saistību rašanos, izpildi, izbeigšanos (objekt. t.)
ST – tiesības, kas pēc darījuma vai pēc cita juridiska fakta pamata rodas konkrētai personai kā relatīvas tiesiskas attiecības dalībnieci (subjekt. ties.) un tām atbilstošos parādnieka pienākumus.
ST regulē mantisko attiecību dinamiku. Saistību tiesībās pats galvenais ir nevis stāvokļa konstatējums, bet pienākums saistību izpildīt un pats izpildes process.
ST ir relatīvas tiesiskas attiecības, kurās ir vismaz divi vai vairāk dalībnieki. Dalībnieku skaits vienmēr ir noteikts. Saistību tiesības parasti ir atļaujošas vai dispozitīvas normas.
Ir 3 ST rašanās pamati:
1) no tiesiska darījuma: vienpusēja, divpusēja, daudzpusēja;
2) no neatļautas darbības: līguma pārkāpums;
3) uz likuma pamata.
Visvairāk saistības rodas uz līguma pamata.
Vairākums saistība izpaužas kā pozitīvi vērtējamas parādības – līgumi un citi darījumi nodrošina materiālo vērtību kustību, preču apmaiņu, ekonomisko un arī garīgo vajadzību apmierināšanu. Ir arī saistības, kas atspoguļo tiesību pārkāpumu (delikti) radīto seku novēršanu vai mazināšanu. arī tās kalpo sabiedrības locekļu interešu aizsardzībai.
Saistību klasifikācija.
1) pēc rašanās pamata:
(a) t. d.;
(b) neatļautas darbības;
(c) pēc likuma.
2) pēc pušu skaita:
(a) vienpusējās (vienas puses gribas izteikums);
(b) daudzpusējas.
3) pēc saistību izpildījuma priekšmeta:
(a) priekšmets precīzi noteikts (aizdevumu īgums);
(b) priekšmets tiek konkretizēts izpildījuma brīdī (mākslas darbs)
- fakultatīvas (var izvēlēties vienu izpildījumu vai citu izpildījumu)
- alternatīvas (var izvēlēties vieni izpildījumu vai daudzus citus izpildījumus (dāvanas karte));
4) pēc dalībnieku tiesību un pienākumu sadalījuma:
(a) vienkāršas (vienai tiesības, otrai pienākumi);
(b) sarežģītas (vienai un otrai tiesības un pienākumi).
5) pēc saistību rakstura:
(a) pamattiesības (patstāvīgs raksturs un mērķi);
(b) papildsaistības (%).
2. Saistību tiesiskās attiecības.
Saistību tiesības parasti ir mantiskās tiesiskās attiecības, jo tās ir saistītas ar mantiskām vērtībām. Arī saistības, ko radījusi neatļauta darbība prettiesiskas rīcības rezultātā, pienākums vienmēr izpaužas mantiskas atlīdzības formā.
Saistību tiesības regulē mantisko attiecību dinamiku. Saistību tiesības nosaka tiesības un pienākumus mantas atsavināšanai, pakalpojumu sniegšanai un citādas rīcības procesā, kurā tiek noslēgti un izpildīti līgumi, noskaidroti tiesību pārkāpumu apstākļi un ar tiem saistītā mantiskā atbildība.
Saistību tiesisko attiecību elementi, kā jebkurai tiesiskai attiecībai ir tiesisko attiecību objekts, subjekts un tās saturs.
Subjekti: 2 puses – sauca par kreditoru un parādniekiem (vispārināts nosaukums) var būt dažāds pušu skaits.
3. Saistību kopdalībnieku tiesiskās attiecības.
Daudzposmu saistības pēc saistību dalībnieku skaita var būt šādas:
1) kreditors pret vairākiem parādniekiem;
2) parādnieks pret vairākiem kreditoriem;
3) vairāki kreditori pret vairākiem parādniekiem.
Saistību tiesību dalībnieki:
Kreditors – tā puse, kurai ir tiesības pieprasīt kādu darbību ar mantisko raksturu. Parādnieks – tā puse, kurai jāpilda kāda darbība, ko pieprasa kreditors.
Vienā pusē var būt vairākas personas.
4. Daļējas saistības.
Daļējas saistības ir:
pirmkārt – katram kreditoram ir tiesības prasīt no parādnieka vai vairākiem parādniekiem saistību izpildījumu kādā noteiktā daļā;
otrkārt – katram parādniekam ir pienākums pret kreditoru vai vairākiem kreditoriem izpildīt saistības tikai noteiktā daļā, šo daļu apmērs tiek noteikts līgumā.
Slēdzot līgumu, svarīgi noteikt, vai līdzdalībnieki saistībā ir solidāri vai arī saistīti katrs noteiktā daļā (daļinieki). Ja līgumā, tāpat arī testamentā, norādītas vairākas personas un nav īpašos atrunas par to, ka viņas uzskatāmas par solidāriem kreditoriem (mantiniekiem) vai parādniekiem, tad veidojas dalīti prasījumi vai dalīt atbildība (daļējas saistības).
5. Solidāras saistības.
Solidāras saistības ir tādas, kurās:
1) pirmkārt – katrs no vairākiem kreditoriem var prasīt nevis proporcionālu daļu, bet visu saistību priekšmetu izpildījumu kopumā;
2) otrkārt – katram no vairākiem parādniekiem ir pienākums izpildīt visu saistību, nevis proporcionālo daļu;
Piem. ja vairākas personas kopīgi nozagušas a/m, tad no ikviena vainīgā var piedzīt pilnīgu zaudējumu atlīdzību. Viņi kļūst par kopparādniekiem.
Regresprasība – parādnieks, kurš samaksājis kreditoram visu, var prasīt no citiem parādniekiem viņu daļu.
Solidārās saistības var rasties:
1) uz līguma;
2) uz testamenta;
3) uz likuma pamata.
Pēc likuma solidārās saistības rodas:
1) ja vairākas personas kopīgi izdarījušas noziedzīgu nodarījumu un radušies zaudējumu (1675.p.);
2) ja izpildījuma priekšmets ir nedalāms, un proti, kad tas ir vai nu kāda vairāku personu darbība, vai bezdarbība, tāpat arī kad kāda lieta vairākām personām kopīgi uzticēta glabājumā, patapinājumā, īrē, nomā, kā arī tiek ieķīlāta;
3) ja vairākām amatpersonām vai lietvežiem kopīgi un nedalīti uzticēts kaut kādas pārvaldības funkcijas;
4) ja padomes un valdes locekļi vai direktori rīkojas nelikumīgi, pārkāpjot savu pilnvaru ietvarus vai akcionāru pilnsapulču lēmumus un instrukcijas vai darbojas nolaidīgi vai apzināti ļaunprātīgi;
5) ja a/s revidenti un a/s likvidatori radījuši zaudējumus;
6) ja sabiedrības līguma dalībnieki radījuši zaudējumus;
7) ja vairākas personas galvojušas par vienu un to pašu parādu.
Solidārās saistības, kurās ir vairāki kreditori 9parsti un līguma pamata), kurš no kreditoriem pirmais pieteicis prasību, iegūst priekšrocības pret pārējiem, jo tad parādnieks vairs nevar izvēlēties, kuram izpildīt saistību (1681.p.). Nav jādalās ar pārējiem kopkreditoriem, izņemot gadījumus, kad izdošana izriet no speciālām norunām līgumā, testamentā vai likumā.
6. Prasījuma tiesību cesija (1793-1810).
CL paredz prasījuma nodošanas veidu – cesiju. Cesija ir tāds nodošanas veids, kurā kreditors patur sev daļu no kreditora statusa.
Cesionārs (persona, kam nodod prasījumu) nekļūst par līguma vai citas saistības dalībnieku.
CL 1800.p. uz cesionāru pāriet tikai prasījuma tiesības, bet ne līgumiskā attiecība, no kuras šī tiesība izriet.
Agrākais kreditors neraugoties uz cesiju vēl joprojām skaitās kreditors, kamēr cesionārs nav saņēmis prasījuma izpildījjumu no parādnieka vai nav celta prasība pret parādnieku vai vismaz viņam paziņots par cesiju.
Cedēt var arī tiesā pieteiktu prasību. Parādnieka piekrišana cesijā nav vajadzīga, bet viņa tiesiskais stāvoklis nedrīkst pasliktināties cesijas dēļ tādejādi, ka cesionārs gūst iespēju izmantot kādas personiska rakstura priekšrocības pret parādnieku.
Atšķirībā no cesijas viena parādnieka aizstāšana ar otru (parāda pārvede, delegācija) var notikt tikai ar kreditora piekrišanu. Un tas būs vienas saistības izbeigšana un otras nodibināšanās. To sauc par korāziju.
Cesija – līgums starp cesionāru un cedentu. Nav noformēšanas prasību. Cesija var notikt jebkādā formā (1801.p.), tikai dažādos gadījumos obligāti jāsastāda īpašs dokuments (Piem. ja cesija sastādīta ar parādraksta mantošanu). Cesijas uzrakts var būt vārda vai uzrādītāja. cedents neatbild cesionāram par to, vai parāds tiks izpildīts, izņemot (1810.p.), ja viņš ir zinājis par parādnieka maksātnespēju un to ļaunprātīgi noklusējis vai arī uzņēmies prasījuma risku. cedents atbild tikai par parāda īstumu.
Cesionārs nekļūst par pilnīgu kreditoru, viņš iegūst prasītāja statusu, bet var darboties ar kreditora tiesībām – rīkoties ar prasījumu, cedēt to tālāk un izlietot to pret parādniekiem (1805.p.).
7. Tiesiska darījuma jēdziens un tā dalībnieki. (1403.-1411.)
Tiesisks darījums ir viens no juridisko faktu veidiem.
…
